Dzejoļa motīvs ir par pazaudētu mīlestību un padošanos. Te tiek stāstīts par skumjām un vientulību. Sāpes, skumjas. Es šajā dzejolī saskatu liriskā „Es” ilgas pēc otra cilvēka, satraukumu par to, ka var viņu nesatikt, par to, ka var nedomāt.
Dzejoļa liriskais „Es” nemaz necenšas neko darīt, lai atgūtu pazaudēto, viņam ir tikai cerības, bet arī tās zūd. Viņš padodas. Viņš noteikti ir vientuļš, par to liecina dzejoļa rinda „Vai tā diena vai nakts, ielās klīstu viens pats”. Var manīt, ka dzejoļa liriskais „Es” zina, ka nevar būt kopā ar mīļoto, taču paļaujas uz to, ka kādreiz vēl satiksies, bet necenšas pats darīt kaut ko, lai šo procesu paātrinātu. Ceturtajā pantā zūd viņa cerības – „Bet man cerību putni tikai smadzenēs zūd”. Domāju, viņš sāka samierināties ar savu likteni.
Pēc dzejoļa nosaukuma spriežot, varētu spriest, ka liriskā „Es” mīļotā nemaz nezin par viņa mīlestību. Viņš it kā atzīstas. Manuprāt, tā ir bijusi tikai kāda sieviete, kuru viņš ir redzējis uz ielas, bet nevar būt kopā – „Tur, kur bulvāri kūp, tevi satiku reiz”. Viņš viņu satika reiz.…