Absolūtisms (no latīņu valodas absolutus – neatkarīgs, neierobežots) – neierobežota monarhija, pēdējā feodālā valsts forma, kurā likumdošanas vara un izpildvara pieder vienai personai – monarham. Viņš valda ar plaša ierēdņu skaita palīdzību, viņam pakļauta pastāvīga armija, policija, tiesa, finanses. Absolūtisma valsts iekārta Eiropā pastāvēja 17. un 18.gs. Absolūtisms bija valstu uzplaukumu laikmets, jo tajā laikā Eiropas lielvalstīs nostiprinājās un strauji attīstījās ekonomika, kultūra, izglītība un militārās organizācijas.
Tas, cik bagāta un ekonomiski attīstīta ir valsts, liecina par šīs valsts stabilitāti, varu un ietekmi visā pasaulē. Uz naudas balstās gandrīz viss- jebkas ir pērkams, pārdodams, tāpēc, lai attīstītos valsts un sekmīgi darbotos, ir svarīga nauda, kas apgrozās valsts kasē. 17. un 18.gs. monarhi vairoja savu zemju bagātību gan iekarojot, gan uzliekot bargus nodokļus, gan veiksmīgi attīstot tirdzniecību, rūpniecību un daudzas citas jomas. Piemēram , Prūsija ekonomiskā ziņā turpināja nostiprināties, kad pie varas 1740. gadā nāca Fridriha Vilhelma I dēls Fridrihs II, kura vadībā Prūsija nekavējās savu uzkrāto militāro potenciālu izmantot un iebruka Austrijas pārvaldītajā Silēzijā, līdz ar to uzsākot karu par Austrijas mantojumu (1740.-1763.) un Septiņgadu karu. Šo karu rezultātā Prūsijai izdevās Silēziju pievienot savā sastāvā. Saimnieciskā ziņā tas bija nozīmīgs ieguvums, jo šis Eiropas reģions bija apveltīts ar izrakteņiem, auglīgu zemi un plaukstošām pilsētām (Vroclava, Katovice u.c.), kuru ekonomisko pamatu veidoja rūpniecība. …