Darbs sastāv no piecām nodaļām un epiloga. Pirmā nodaļa iepazīstina ar izmeklētāju Valdi Strūgu un viņa ikdienu. Otrā nodaļa ir par arhitekta Edmunda Bērza pazušanu. Trešajā nodaļā notiek izmeklēšana, Strūga iztaujā ar Bērzu saistītās personas un nonāk arvien tuvāk lietas atrisinājumam. Ceturtajā nodaļā sniegts noziedznieka Dindāna dzīvesstāsts. Piektā nodaļa ir par Bērza pārdomām par dzīvi, atrodoties būrī. Epilogs vēsta, kas noticis ar galvenajiem varoņiem divas nedēļās pēc Bērza atrašanas.
Romāna galvenā problēma ir cilvēku neticība sev un nespēja ieskatīties sevī. Auto zaglis Kārlis Dindāns pats sev bija radījis mākslīgo būri, tās bija viņa nepārvaramās bailes, kurās viņš bija ieslēgts: “Bailes Dindāna dzīvē spēlēja traģisku lomu. Kā vienīgo līdzekli pret bailēm Dindāns pazina spēku”[296.]. Dindāns nevarēja pārvarēt bailes, kuras viņam sagādāja darbs taksometru parkā, tādēļ izvēlējās vieglāko ceļu – noziedzību. Ar laiku viņš saprata savas kļūdas, bet tad jau bija par vēlu. Autors ir vēlējies pateikt, ka katram cilvēkam ir šāds būris, ko viņš nes sev līdzi. Bērzs, dzīvodams būrī, varēja pārdomāt savu dzīvi un tas viņam palīdzēja saprast, ka būris nav tikai metāla siena. Patiesībā mēs visu laiku dzīvojam savā iekšējā būrī, bet tikai nonākot atšķirtībā no ikdienas steigas, mēs saprotam, cik daudz mums ir dots un tas, kas agrāk likās mazsvarīgs, patiesībā ir ļoti nozīmīgs. Par to liecina citāts no Bērza monologa: “...es pats varu atbildēt, vienīgi es pats. Agrāk man neradās šaubas par sevi, agrāk es nedomāju par pilnskaņu un, tikai pateicoties būrim, manas domas ieguva tagadējo veidolu”[330.].…