Vai tad mums katram nepieder sava pasaule? Tā ir tāda, kādu gribam to redzēt mēs paši, nevis apkārtējie. Tajā viss ir sakārtots pa plauktiņiem, katrai mazākai detaļai, krāsas ēnojumam ir jēga un nozīme.
Kā lai labāk nodefinē šo pasaku – pasaka gan bērniem, gan pieaugušajiem, vai arī pasaka pieaugušajiem bērniem...? Nozīme mainās, būtība gan nē. Kas, jūsuprāt ir pieaugušie? Varbūt tie ir tādi cilvēki, kuri pieaug, guva dzīves pieredzi, kļuva par patstāvīgiem un aizsvieda savu bērnību pašā tumšākajā mājas stūrī? …