19.gs.un 20.gs.mijā joprojām turpinājās Eiropas kundzības laikmets pasaulē. 19.gs. beigās Eiropā bija vērojamas pārmaiņas, gan politiskajā, gan ekonomiskajā, gan sociālajā sfērā. Dinamiskie attīstības tempi, industriālās revolūcijas un zinātnes sasniegumi, cilvēku personiskā iniciatīva nodrošināja eiropiešiem politisko ietekmi un augstāku dzīves līmeni. Rūpnieciskā modernizācija galvenokārt notika sakarā ar dzimtbūšanas atcelšanu un jaunu mašīnu ieviešanu. Viskrasāk tā notika Francijā, Vācijā, Itālijā un Spānijā. Lai arī jaunajai sistēmai pretojās vecās feodālās sistēmas paliekas, tomēr vidusšķiras cīņa par jauno kārtību ņēma virsroku. Strauji palielinājās pilsētnieku skaits, attīstījās izglītība, filozofija, nacionālisms, gandrīz visas Eiropas valstis pārņēma liberālisma idejas. Viskrasāk pārmaiņām pretojās Prūsijas, Austrijas, Krievijas un Francijas monarhi, kuri 1822.gadā Vīnē noslēdza savstarpējas palīdzības līgumu. Līdz ar Vācijas apvienošanos un Itālijas nacionālās valsts izveidošanos 19.gs. otrajā pusē Eiropā bija beidzies gadsimtiem ilgais valstu centralizācijas process.
Francija, kurā sākot ar 18.gs beigām notika nemitīga šķiru cīņa un revolūcijas, mudināja uz izmaiņām citas valstis. Francija pārvērtās par koloniju valsti ar interesēm Alžīrijā, Madagaskarā, Anamā un Tokingā. Anglija, Krievija, Itālija, Spānija, Beļģija bija valstis, kurās vairāk vai mazāk bija vērojamas revolūciju iezīmes. Austrieši, ungāri, čehi, horvāti uzsāka cīņu par neatkarību - savas nacionālas valsts izveidi un tikai ar grūtībām vecajām dinastijām izdevās noturēt veco kārtību. Itālijas valstis un trešā kārta Garibaldi vadībā seko Austrijas, diemžēl bez īpašiem panākumiem.
Vācija tīkoja pēc Āfrikas dienvidrietumiem un austrumiem, nodibināja kolonijas Kamerūnā, Āfrikas rietumu piekrastē, Jaungvinejā un daudzās Klusā okeāna salās. 1850.- 70.gadi ir jaunu nacionālu valstu veidošanās posms. Vispirms Vācija Bismarka vadībā apvienojas un nodibina savu ķeizarvalsti uz Realpolitik bāzes. Līdzīgi apvienojas arī Itālija. Zviedrija, Austroungārija, Francija seko Vācijas paraugam un attīsta ražošanu. Lielbritānija vēl joprojām ir vadošā lielvalsts pasaulē, tomēr tās pozīcijas uz jūras un līdz ar to arī tirdzniecību apdraud jaunā Vācijas flote. Tāpat ir arī ar kolonijām. Vecās imperiālistiskās valstis ir spiestas samierināties ar jauno valstu Vācijas, Japānas un Beļģijas agresīvajiem kolonizācijas plāniem.
Bismarks (Vācijas kanclers) kā gudrs politiķis, izmantojot Austrijas vājumu atņēma tai vairākas provinces, līdzīgi Dānijai tiek atņemta Šlēsviga un Holšteina, uzvara Francijas- Prūsijas karā ļāva Vācijai iegūt Elzasas un Lotringas provinces.
…
