Markss runā par to, ka sabiedrība ir sadalīta uz strādniekiem un īpašniekiem. Šāds sadalījums, pēc Marksa domām, ir kapitālistiskās sabiedrības pamats. Līdz ar privātīpašuma rašanos, pamazām iezīmējās sabiedrības noslāņošanās process – radās vēsturiski noturīgas šķiras. (Cilvēku savstarpējās attiecības izpaužas kā attiecības starp lietām. Sabiedrība ir sašķelta šķirās, no kurām viena ir spiesta savu darbaspēku pārdot otrai – ražošanas līdzekļu īpašniecei. Tādējādi rodas ražošanas procesā iesaistīto cilvēku atsvešinātība no patiesās cilvēka būtības.) Vēstures iepriekšējos laikmetos mēs sastopam gandrīz visur pilnīgu sabiedrības dalīšanos dažādās kārtās: patriciešos, jātniekos, plebejos, vergos, feodālajos kungos, vasaļos, cunftes meistaros, zeļļos un dzimtcilvēkos u.t.t. Šo kārtu savstarpējās attiecības vienmēr bijušas saspringtas, jo pastāvējusi nemitīga cīņa starp apspiedēju un apspiesto. Buržuāziskā sabiedrība šīs nesaskaņas nav atrisinājusi, taču attiecīgais laikmets ir vienkāršojis šķiru pretrunas: visa sabiedrība arvien vairāk dalās divās lielās naidīgās šķirās - buržuāzijā un proletariātā
Markss uzskatīja, ka saražojot lielu daudzumu produkcijas strādnieks kļūst mazvērtīgs.Strādnieks saražo preču daudzumu, kurš ir lielāks nekā ir vajadzīgs. Notiek tad, tā saucama, “pārprodukcijas krīze”. Ar preču daudzuma palielināšanos, samazinās preču vērtība. Tādejādi samazinās arī strādnieka alga un viņa darba nozīme.Strādnieks kļūst par “darba vergu”. Bet tomēr, viņš ir apmierināts ar savu pašreizējo stāvokli. Izveidojas strādnieku šķira, kura necenšas sasniegt kaut kādu progresu. Strādnieks neko vairs nevar darīt, vienīgi izņemot, ka strādāt savu bezjēdzīgu darbu. Viss, ko viņš prot ir tas, ka viņš var strādāt. Respektīvi, vienīgais viņa īpašums ir viņa darbs.
…
