Latvijā pēc 1918.g. bija iespējami 2 attīstības ceļi. Viens no tiem – liberāla, tirgus saimniecība, kas radītu sociālu spriedzi, bet dotu ilgtermiņa ieguvumus sociālajā un politiskajā jomā. Latvijas saimniecības modeli raksturoja valsts īpašuma nepārtraukta vairošana, valsts intervence saimniecībā, privātā kapitāla darbības lauka sašaurināšana un arī vēlēšanās uzburt latvisku nacionālu kapitālu. Ieviestā vienlīdzība zemes sadalīšanā radīja milzīgu skaitu nelielu saimniecību – radās ekonomiski mazefektīvi modeļi, kuram sekoja politiskas sekas. Tika uzskatīts, ka valstī jābūt nacionālai saimniecībai – valsts īpašums pārsniedza vairāk kā 50% no visas zemes. Jo vairāk īpašuma bija valstij, jo mazāks zemes daudzums nonāca vienlīdzīgajā sadalē. Agrārais jautājums problēmas padziļināja un jau 1927.g.bija darbaspēka trūkums, ļoti zemi ienākumi.
Pavērsienu no demokrātijas uz autoritārismu noteica arī vairāki iekšējie faktori pašā Latvijā. Zemniecība - iedzīvotāju vairākums - prasīja valsts subsīdijas. Radikāli noskaņotā inteliģence tiecās pēc nacionālisma. Veidojās arī ekstrēmā nacionālisma organizācijas ar ksenofobijas un antisemītisma ideoloģiju: Latvju nacionālais klubs, "Pērkoņkrusts" (G.Celmiņš), J.Štelmahera nodibinātā Latviešu nacionālsociālistiskā partija, kam bija tieši sakari ar Hitlera nacionālsociālistiem Vācijā. Pati demokrātija Latvijā bija jauna, nenobriedusi, bez dziļām vēsturiskām tradīcijām. Daļa sabiedrības atbalstīja tautas vadoņa, stiprās rokas ideju, noticēja apgalvojumiem, ka parlamentārā iekārta Latvijā pārdzīvo krīzi.
Antidemokrātisku pamatu veidoja – Latvijas paliekošais iespaids no Krievijas valdības tradīcijām, stereotipiem, dominante bia valsts sektora audzēšana, pieauga ierēdniecības lomas sabiedrībā, nespēja piemēroties kapitālistiskajai sabiedrībai, ierēdniecības vietu sabiedrībā pastiprināja latvieši nepatika pret pilsētu arodiem, trūka privātā iniciatīva, jo valsts piesavinājās uzņēmumu f-kcijas, nacionālā kultūra bija ar vecās Krievijas iezīmēm, atjaunoja Krievijas likumdošanas darbību. Latvijā nebija demokrātijas tradīciju un apziņas, ka demokrātija ir vērtīga. Minoritātes bija spējīgas darboties saimniecībā daudz labāk par latviešiem, tās spējas sadzīvot ar kapitālismu bija daudz labākas nekā latviešiem, kuriem trūka latviešu tautas vienības apziņa. Latvijā vēl nebija izveidojusies stipra vidušķira, pastāvēja konflikti ar minoritāšu buržuāziju un ierēdniecībā pstāvēja korupcija., kuru radīja vēlēšanās uzburt nacionālo kapitālu.
…
