1905. gada revolūcija jeb Piektā gada revolūcija. Revolūcija sākās Pēterburga ar pilsoņu nemieru, bet Latvijas teritorijā tā sākās 1905. gada 13. janvārī ar gājienu Daugavas krastmalā. Latvijā tā bija vērsta pret carisma ekonomisko, politisko un nacionālo politiku. Tauta skatījās uz citām valstīm, kā Vāciju, Lielbritāniju, kur bija sociālās garantijas, labi darba apstākļi u.c. Latviešiem pieauga prasības pēc latviešu valodas, kultūras, politiskajām tiesībām. Mūsu tauta vēlējās būt brīva, neatkarīga, neapspiesta un pats galvenais – būt patstāvīgai, tiesiskai vadīt politiskos un saimnieciskos darbus, tā laikā vēl nedibinātājā Latvijā.
Revolūcijas rašanai par iemeslu bija, tautas interese par ārzemēm, kur bija sociālās garantijas, labi darba apstākļi un atcelta dzimtbūšana. Šis lietas veicināja sabiedrības un valsts ekonomisko stāvokli, bet Krievijas augstākie slāņi to nevēlējās, jo tad viņiem būtu mazāki ienākumu, iedzīvotāji būtu mazāk atkarīgi no augstā slāņa. Tauta apvienojās un vēlējās iesniegt petīciju Nikolajam II, kur aprakstīts ko viņi vēlētos mainīt, bet viņi netika uzklausīti un pret viņiem nostājās armija. Pēc šī notikuma tauta bija sašutusi un radās virkne notikumi, kas noveda pie dažiem uzlabojumiem, bet ne visiem ko gribēja tauta.