Šis laiks laikam visvairāk asociējas ar Lielo Franču Revolūciju, kas ir uzskatāma par vienu no Rietumu civilizācijas vēstures dzinējspēkiem. Šīs revolūcijas cēloņi ir vairāki, piemēram, apgaismotāju un masonu ložu darbību vai karaļa Luija XVI nenoteikto un tuvredzīgo politiku, bet tomēr tam visam ir bijuši vairāki cēloņu kompleksi un vēsturisko apstākļu sakritību. Saimnieciskais pacēlums bija beidzies. 1787. gadā sākās apsīkums tirdzniecībā un rūpniecībā. Arī lauksaimniecībā bija sarežģīts stāvoklis: 1788. gadā bija neraža un labības trūkums. Pārtika sadārdzinājās. Masveida nabadzība aptvēra pilsētas un laukus. Izraisījās nemieri. Kritisks bija valsts finansu stāvoklis. Valsts ieslīga parādos un baņķieri atteicās karalim dot naudu.
Francijā bija sociālā plaisa starp dažādām sabiedrības kārtām, grupām bija kļuvusi dziļa. Ekonomiski varenajai buržuāzijai, kurai piederēja milzīgi kapitāli, Francijā nebija politisko tiesību, tā nespēja ietekmēt politisko lēmumu pieņemšanu un virzīt valsts dzīvi sev vēlamā virzienā. Buržuāzija bija vīlusies monarhos, ne Luija XV, ne Luija XVI rīcībā nesagaidīja apgaismotību, sāka arvien vairāk meklēt atbalstu tautā, jeb nācijā. Buržuāzijas neapmierinātība ap pastāvošo iekārtu nebija vienīgais revolūcijas cēlonis. Nevar ignorēt faktu, ka neapmierināti ar absolūtismu bija arī aristokrāti. Francijas karaļi bija ierobežojuši muižnieku politisko patstāvību, senās aristokrātiskās cilmes muižniecību t.s. zobena muižniecību uztrauca uzņēmīgo un bagāto trešās kārtas pārstāvju iespiešanās augstākajā sabiedrībā. Muižniecībā izveidojās liberālais mazākuma virziens, kas bija ar mieru apvienoties ar buržuāziju, karalim bija jāpiekāpjas.…
