No visām dienām, kuras atceramies un atzīmējam sakara ar Brīvības cīņām, visnozīmīgākā ir Lāčplēša diena – 11. novembris. Tā ir Latvijas armijas svētku diena, Lāčplēša kara ordeņa svētki, kad godinām uzvaru pār Bermontu 1919. gada novembrī.
Saskaņā ar Strazdumuižas pamieru vācu karaspēkam Latvija bija jāatstāj. Tomēr vācu armija to nemaz netaisījās darīt. Saprotot, ka gluži tāpat vien Antantes valstis vācu karaspēka atrašanos Latvijā nepieļaus, ģenerālis fon der Golcs pie viltības. Tika izveidota Rietumkrievijas armija, kuru formāli komandēja avantūristisks krievu virsnieks P. Bermonts – Avalovs. Šajā armijā bija gan pretlielinieciski noskaņotas krievu vienības, gan arī fon der Golca vācu kareivji. Šīs armijas faktiskais vadītājs bija un palika fon der Golcs, un „Rietumkrievijas brīvprātīgā armija” bija paklausīgs ierocis Golca plānu īstenošanai. Tā kā Bermonts skaļi deklarēja savu vēlmi iet uz Krieviju cīnīties pret lieliniekiem, tad Antantes pārstāvji neiebilda, ka viņš 1919. gada vasarā ieradās Kurzemē, lai te pārformētu savu armiju.
Fon der Golca politiskie un militārie mērķi bija grandiozi. Vispirms bija jāieņem Latvija un jānodibina šeit Vācijas province, pēc tam Krievijā jāsakauj lielinieki un jāatjauno tur monarhija. Tad Vācijai un Krievijai kopā vajadzēja uzsākt jaunu cīņu pret Angliju un Franciju. Skaidrs, ka neatkarīga un demokrātiska Latvija Golcam bija tikai traucēklis.
Fon der Golcam un Bermontam Antantes paviršības un neiedziļināšanās dēļ izdevās izveidot varenu armiju, kurā bija aptuveni 50000 karavīru, 100 lielgabalu, 120 lidmašīnu 600 ložmetēju, 10 bruņumašīnu un 3 bruņuvilcieni. Šī armija nedevās vis uz Krieviju cīnīties pret lieliniekiem, bet gan Kurzemē un Zemgalē atbruņoja latviešu karavīrus, likvidēja Latvijas valsts iestādes, aplaupīja mierīgos iedzīvotājus.
Bermonta uzbrukums sākās 1919. gada 8. oktobrī. Situācija veidojās ārkārtīgi bīstama.
…
