Pavadvārdus šai grāmatai esmu uzaicināts rakstīt kā Endzelīna
mazmazdēls. Saticis savu vecvectēvu neesmu – tad nu atmiņu stāsts
man neiznāk. Varu ko teikt par Endzelīnu tikai kā viens no viņa
daudzajiem neklātienes mācekļiem – tādam patiesībā klātos būt
ikvienam latvietim, kam valoda nav tikai “saziņas līdzeklis” vien. Un
iedrošina mani arī tas, ka pats Endzelīns nav vairījies godam pieminēt
savu cilmi. 1940. gada rudens mācību semestŗa sākumā Latvijas
Universitātē Endzelīns, studentus ar sevi iepazīstinot, sacījis: “Es, Jānis
Endzelīns, budža dēls, esmu zemojies tikai Dieva un sava tēva priekšā”.
Kādas kvalitātes darbu varam sagaidīt, šķiŗot vaļā Endzelīna
tulkoto Ģermāniju, nav grūti iedomāties, ja atceramies, ka Endzelīns
jau ģimnazista gados latīniski dzejoja, un zinām, kādu rūpību un
precīzitāti (pats Endzelīns teica – akrībiju) katrā darbā viņš prasīja
no sevis un no citiem. Taču visvērtīgāks šis darbs man šķiet kā paša
Endzelīna valodas paraugs; te redzam, kādu Endzelīns bija tiecies
izkopt mūsu literāro valodu: izteiksmē varīgu, spilgtu un skaidru, no
verdziskiem svešvalodu atdarinājumiem tīru. Endzelīns uzsvēra, ka
“attīstās valoda, tālāk izveidojoties saskaņā ar savām normām un pēc
pašas veciem paraugiem, bet ne citu valodu ietekmē”.
Endzelīna mūža gadi laimīgi iekrita mūsu valodai izšķirīgā laikā.
Īsā dažu gadu desmitu laikā zemnieku un kalpu ļaužu valodai bija
jātop par kultūras un valsts valodu. Un tāds laiks ir valodai draudīgs.
Kā skolā lasīt un rakstīt mācījās Endzelīna paaudzes latvieši, viegli
noprast no kāda piemēra. Kauguru pagastskolas skolniekam Mitſchken
Jahn Endſelin (Mičkēna māju Jānim Endzelīnam) 1881. gadā bijuši
jāmācās “bogstābi, turnēšana un ceiķināšana”.
Iemācījušos lasīt, rakstīt, vingrot un “ceiķināt”, tā laika censonības
gars daudzus zemnieku dēlus aizrāva alkās pēc augstākām zinībām. Tās
nu vairs nebija iegūstamas pat ne sabojātā latviešu valodā. Pabeiguši
vācu vai krievu ģimnaziju, viņi Tērbatā, Pēterpilī vai kur citur mācījās
lietas, par kuŗām latviski līdz tam nekad nebija ticis runāts.…
