VECĀKĀ DĒLA JAUTĀJUMI
/ Lūkas evaņģēlija 15.nodaļa, no 11.–32.pantam /
Sākšu līdzīgi kā pasakā. Kādam tēvam bija divi dēli – jaunākais un vecākais. Katra no viņiem ceļš uz templi vai dievnamu bija pretējs gluži kā Jēzus līdzībā. Jaunākais pie Dieva atziņas nācis caur dziļu krīzi, viņš par sastrādātajiem nedarbiem pabijis nepilngadīgo kolonijā. Sapratis un atzinis savu vainu, pēc izciestā soda atgriezies tēva mājās un pievērsies baznīcai. Tēvs par to ir ļoti priecīgs, un jaunākais dēls savus pienākumus draudzē veic ar lielu atbildības sajūtu un gandarījumu.
Vecākais dēls ir bijis vienmēr paklausīgs un priekšzīmīgs bērns. Skolā labi mācījies, gājis svētdienas skolā, apguvis profesiju, vēlāk iesvētījies, tāpat kā jaunākais kalpo dievnamā par pērminderi. Gadu desmitiem ejot, viņš sevī atklājis, ka viņam vairs nav prieka ne par sevi, ne brāli, kurš ar tādu dedzību nodevies kalpošanai, ne par savu darbu… Viņam liekas, ka ir kaut kas atņemts, kaut kas palicis nepiedzīvots, nepārdzīvots. Viņš sajūt sevi kā robotu visā, ko dara. Vecākajam dēlam man rodas jautājumi, kurus viņš uzdod man.
– Kuru brāļu (māsu) tavā draudzē ir vairāk „jaunāko” vai „vecāko”?
– Domāju, ka ir gan vieni, gan otri. Ir arī tādi, kuri ir piedzīvojuši abus. No sākuma, tikko pēc iesvētībām jūtās kā „jaunākais” dēls, vēlas iet visur, darboties visur… Gadiem ritot, aptver, ka viņā jau „dzīvo” „vecākais ” dēls, kam visa ir bijis tik daudz, ka vairs neko negribas un kam ne par ko nav prieks.
– Kāpēc, tavuprāt, tā notiek? Kāpēc tu jūties kā „vecākais” dēls?
– Pirmkārt. Ticība ir process. Tā ir dinamiska, es nespēju ticēt tā, kā pirms desmit gadiem. Pati dzīve ir ceļš, kur ir gan kalni, gan ielejas, gan grāvji. Būtiskākais ir prast piecelties un doties tālāk. Nesastingt. Kaut gan, atzīšos, bieži tā notiek. Otrkārt. Manuprāt, cilvēkam vispār ir tieksme vispirms ieraudzīt to, kā viņam nav, nevis to, kas ir. „Vecākajam” dēlam manī nav „jaunākā” pieredzes, šķiet, ka palicis kaut kas no pasaulīgajām lietām nepiedzīvots, nekad nav dzīvots tā, kā vēlos, bet tā, kā liek „tēvs”, kā būtu pareizi. Diemžēl, to, kas cilvēkam ir, visbiežāk viņš spēj novērtēt tikai tad, kad tā vairs nav! Vienalga vai tā ir dzimtene, māja, tuvs cilvēks, labs darbs, labas attiecības, stabilitāte, drošība… Ja atskatos par divdesmit gadu kalnu, varu sacīt, ka tieši par to, ko toreiz skumu, man vajadzēja visvairāk priecāties. Treškārt, rodas konflikts starp to, kādu mani redz citi, un starp to, kāds patiesībā jūtos. Citi redz, kā priekšzīmīgu Dieva cilvēku, bet es tajā brīdī neesmu laimīgs, priecīgs, gandarīts. Šķiet, ka to, ko agrāk darīju ar prieku, tagad daru pienākuma dēļ. Ceturtkārt, mani uzskati par Dievu visur nesakrīt ar Baznīcas uzskatiem par Viņu. Es atzīstu arī dziedināšanu kā Dieva dāvanu, esmu pārliecinājies, ka vairāki mani paziņas, kas nenāk baznīcā ir daudz tikumīgāki cilvēki, par dažiem, kuru apmeklē pat katru dievkalpojumu. Arī Bībelē aprakstītajiem stāstus uztveru kā garīgās, ne materiālās pasaules notikumus, kā Garu, ne Burtu. Saprotu tos, kā līdzības un simbolus.
– Tu domā, ka iet baznīcā nevajag?
…
