IEVADS
Kopš 20. gadsimta 90. gadiem rapša aizņemtās platības ir ievērojami palielinājušās. Rapsis tiek izmantots, galvenokārt, eļļas ražošanai, kuru tālāk var izmantot gan rūpniecībā, gan pārtikā. Arī Latvijā kopš šī gadsimta sākuma, kad rapsis tika sākt audzēts arī mūsu valstī, tā platības ar katru gadu palielinās. Tendences gan pasaulē kopumā, gan Eiropā rāda, ka rapsis tiks audzēts aizvien vairāk un intensīvāk, jo ienākumi no šī kultūrauga, ja tas tiek pareizi izaudzēts, ir ievērojami lielāki, kā no labības.
Latvijā mūsdienās ik gadu tiek saražots ap 240 t. tonnu sēklu, no kurām liela daļa tiek eksportēta gan uz Rietumeiropu, gan Skandināvijas valstīm. Rapsis kā ekonomiski nozīmīgs kultūraugs Latvijā tika ieviests ap 2006. gadu, kad bija vērojams īsts rapša fenomens, kad gandrīz katrs saimnieks to vēlējās izmēģināt. Kopš tā laika daudz kas ir mainījies – gan rapša audzēšanas izmaksas, gan tehnoloģija un izpratne par šo augu kopumā. No rapša iegūtās eļļas ir iespējams ražot biodegvielu dīzeļmotoru darbināšanai, gan eļļu tehniskajām vajadzībām, gan eļļu kas paredzēta lietošanai pārtikā – gan rafinētā, gan nerafinētā veidā. No spiešanas procesa blakusproduktiem ir iespējams ražot kvalitatīvu un bioloģiski vērtīgu piedevu lopbarībai – rapšu rauši un spraukumi. Kvalitatīva rapša izaudzēšana ir sarežģīts process kas prasa profesionālas zināšanas un samēra lielus finansiālos ieguldījumus. Jāatceras, ka rapsis ir prasīgs augs un ka tas neaugs, ja kāds agrovides apstāklis nebūs normas robežās, piemēram, agroklimatiskie apstākļi būs pārlieku mitri, sausi, vai vēsi. Tas ir jutīgs pret slimībām, un to pastiprināti apdraud dažādi kaitēkļi. Bet neskatoties uz visu, pildot visus priekšnoteikumus, rapsi ir iespējams sekmīgi audzēt un iegūt ievērojamas, ekonomiski ļoti izdevīgas ražas.
Šī darba mērķis ir izpētīt ziemas rapša audzēšanas iespējas un agroekonomisko izdevīgumu Saldus novada zemnieku saimniecībā „Pīlādži”.
Darba uzdevumi ir :
• analizēt saimniecības resursu piemērotību ziemas rapšu audzēšanai, izpētīt audzēšanas tehnoloģiju;
• novērtēt saimniecībā iegūtās ziemas rapša ražas;
• analizēt ziemas rapša audzēšanas izmaksas;
• veikt peļņas – zaudējumu un rentabilitātes aprēķinu ziemas rapsim.
1. LITERATŪRAS APSKATS
1.1. Rapša izplatība un izmantošana
Mūsdienās pasaulē rapsis (Brassica napus) visvairāk tiek audzēts Indijā un Ķīnā (7 miljoni ha), tad seko Kanāda (6.5 miljoni ha) un Eiropas Savienība ar 6.2 milj. ha. Ražas izteiksmē viennozīmīgs pasaules līderis ir Dānija un Vācija, kur vidējā raža 2008. gadā ir bijusi 3.69 un 3.76 t∙ha-1, salīdzinājumam Indijā un Ķīnā ražas bijušas tikai 1.06 un 1.86 t∙ha-1. Salīdzinājumam Latvijā pēc statistikas datiem 2008. gadā vidējā raža ir bijusi 2.40 t∙ha-1. 2008./2009. gadā pasaulē tika saražoti 58.17 milj. t rapša sēklu. Latvijā tajā pašā laikā tika saražotas 240 tūkstoši t rapša sēklu.
Daudzas Brassica sugas tiek kultivētas kopš aizvēsturiskiem laikiem ēdamo sakņu, stiebru, lapu, pumpuru, ziedu un sēklu dēļ. Rapsi kā kultūraugu sāka audzēt Dienvidāzijas un Vidusjūras valstīs. Tas tika audzēts pārtikas vajadzībām Indijā jau 20. gs. p.m.ē., Ķīnā un Japānā ieviests mūsu ēras sākumā. Tā, kā rapsi var audzēt relatīvi zemās temperatūrās, un rapsim ir nepieciešams mazāk siltuma kā citiem eļļas augiem, tas reģionos, kur ir skarbāki klimatiskie apstākļi, ir bijis vienīgais eļļas ieguves avots. Tādēļ arī rapsis tika ieviests Eiropā. Tas notika 13. gadsimtā. Rapša eļļu galvenokārt izmantoja kā dedzināmo eļļu apgaismes ierīcēs, jo tā neradīja dūmus. Rapša lieliskās eļļošanas īpašības tika izmantotas, kad tika izgudrots tvaika dzinējs. Liels rapša eļļas noiets bija Otrajā pasaules karā, jo tas tika izmantots neskaitāmos kara un tirdzniecības kuģu dzinējos. Kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem rapsis ir viens no visplašāk audzētajiem eļļas augiem. Sākot ar deviņdesmitajiem gadiem, rapša eļļa ieguva arvien lielāku nozīmi biodegvielas ražošanā (Ruža E., 2004).
…
