SECINĀJUMI UN PRIEKŠLIKUMI
Zemesgrāmatai ir liela loma personu tiesību uz nekustamu īpašumu kā būtisku cilvēka pamattiesību nodrošināšanā, jo tikai zemesgrāmatā ierakstīts īpašums piešķir īpašniekam pilnas varas tiesību pār īpašumu. Tāpēc svarīgi, lai amatpersona, kas tiesiski izvērtē zemesgrāmatā iesniegtos dokumentus un pieņem lēmumu par tiesību nostiprināšanu būtu pakļauta vienīgi likumam, nav ietekmējama un izjūt valsts aizsardzību.
Dažādi normatīvie akti, kas reglamentē procesu un nosaka kārtību, kādā nostiprināmas īpašuma tiesības, pierāda to, ka šī darbība ir nepieciešama un svarīga, lai attīstītos apziņa, ka būt par īpašnieku īpašumam, tā ir liela vērtība un reizē arī pienākums.
Darbam izvirzītie uzdevumi ir veikti – izpētīta zemesgrāmatu attīstība, nozīme, pierādīta arī zemesgrāmatu piederība. Zemesgrāmatu darbība ir ļoti svarīga un cilvēkiem nepieciešama.
Ņemot vērā darbā aplūkotos un analizētos materiālus par zemesgrāmatu autore var izteikt sekojošus secinājumus un priekšlikumus.
Secinājumi:
1. Liela nozīme ir Valsts vienotajai datorizētajai sistēmai, kura ir atvieglojusi zemesgrāmatu nodaļu darbinieku darbu, kā arī radījusi vieglāku procesu nekustamā īpašuma reģistrācijai zemesgrāmatā. Datorizēto zemesgrāmatas sistēmu izmanto daudzi lietotāji. Aktīvākie interneta datu bāzes lietotāji ir bankas un citas kredītiestādes, zvērināti notāri un advokātu biroji, tiesas, pašvaldību iestādes, nekustamā īpašuma tirdzniecības firmas u.c..
2. Būtiski uzsvērt to, ka zemesgrāmatu darbībā gaidāmas vēl vērienīgas pārmaiņas attiecībā uz pašreizējo Tiesu administrācijas projektu „Tieslietu ministrijas un tās padotībā esošo iestāžu arhīva sagatavošana elektronisko pakalpojumu sniegšanai”, kas pēc autores, vēl vairāk padomās par cilvēku labklājību - ērtāku, un vieglāku pieejamību zemesgrāmatai. Izveidojot elektronisko arhīva dokumentu sistēmu, tiks vienkāršota zemesgrāmatu pieejamība, samazināsies papīra kalni, kā arī nostiprinājuma lūgumus un citus nepieciešamos dokumentus būs iespējams iesniegt elektroniskā veidā, jebkurā zemesgrāmatu nodaļā visā Latvijā.
3. Lai katrs īpašnieks varētu brīvi rīkoties ar savu nekustamo īpašumu, tad ir nepieciešams to iereģistrēt zemesgrāmatā. Zemesgrāmatu likuma 1. pants nosaka, ka zemesgrāmatās ieraksta nekustamos īpašumus un nostiprina ar tiem saistītās tiesības. Zemesgrāmatas ir visiem pieejamas un to ierakstiem ir publiska ticamība.
4. Nekustamā īpašuma ierakstīšana zemesgrāmatā ir obligāta. Civillikuma 993. pants nosaka, ka zemesgrāmatās jāieraksta ne vien katrs nekustamā īpašuma atsavinājums, bet arī vispār katra īpašnieka maiņa.
5. Zemesgrāmatu būtība ir nekustamā īpašuma īpašnieka un trešo personu aizsardzība, kurām iegādājoties nekustamu īpašumu vai arī paņemot to kā ķīlu, jābūt pārliecinātam, par iegūto tiesību patiesumu, stabilitāti, neapstrīdamību un prioritāti. Zemesgrāmatā reģistrēta nekustamā īpašuma ieraksti bauda vispārēju uzticību.
6. Latvija, salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm, ir vienīgā kas kadastrā reģistrē datus par brīvo valsts zemi. Lai cik dīvaini tas neizklausītos, bet Igaunijā nav tāda īpašuma veida kā būvju īpašums, jo būvi nevar reģistrēt atsevišķi no zemes. Savukārt Lietuvas datos fizisko objektu skaits sakrīt ar nekustamo īpašumu skaitu, tā kā objekti un ar tiem saistītās tiesības tiek reģistrētas kopā. Līdz ar to viens no galvenajiem secinājumiem ir lielākā mērā atšķirīgie reģistrācijas principi, kas tiek pielietoti katrā no valstī.
7. Zemesgrāmatu darbība ir ļoti svarīga un cilvēkiem nepieciešama. Zemesgrāmatu nodaļu tiesneši ir augsti kvalificēti juristi, kuri izšķiras par lēmuma pieņemšanu, piemērojot attiecīgās tiesību un likumu normas.
8. Arī Zemesgrāmatu lēmumu pārsūdzēšanas process ir ievērojami vienkāršs, jo blakus sūdzība par zemesgrāmatu tiesneša lēmumu jāiesniedz zemesgrāmatu nodaļā, kura to nosūta izskatīšanai Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātai.
Zemesgrāmatas, piekrītot pie tiesu sistēmas, nodrošina stabilitāti un drošību nekustamo īpašumu un īpašumtiesību aizsardzībā, pēc autores domām, ja zemesgrāmatu apvienos ar kādu citu iestādi, tad šī piekritība zudīs un līdz ar to zudīs Valsts īpašais aizsardzības mehānisms.
Tāpēc jautājums par zemesgrāmatas piederību ir viennozīmīgs: zemesgrāmatu sistēmai izvirzītās prasības gan no starptautisko, ekonomisko, politisko un materiāli - tiesisko un sabiedrības interešu aizsardzības viedokļa un valsts kā publiskas varas nesēja pienākumu viedokļa, var realizēt tikai tiesu varai piederīga institūcija, jo vienīgi tā iespējams nodrošināt objektīvu, no valsts pārvaldes institūciju ietekmes neatkarīgu lēmumu pieņemšanu.
Šajā sakarā autore varētu piekrist bijušās Rīgas pilsētas zemesgrāmatu nodaļas priekšniece Ilgas Neimanes paustajam viedoklim: „Nav svarīgi, vai zemesgrāmatu tiesnesis saucas par tiesnesi vai par tiesu sistēmai piederīgu amatpersonu, galvenais, ka cilvēks, kas tiesiski izvērtē zemesgrāmatā iesniegtos dokumentus un pieņem lēmumu īpašuma tiesību nostiprināšanā, ir pakļauts vienīgi likumam, nav ietekmējams, izjūt valsts aizsardzību, kas reāli var izpausties, tikai atrodoties tiesu sistēmā.”
Lai zemesgrāmatu ierakstiem piešķirtu lielāku ticamību un celtu zemesgrāmatu nodaļas prestižu, būtu jāpadara pieejamākas darbības, kuras jāveic līdz reģistrācijai zemesgrāmatā, autore piedāvā šādus priekšlikumus:
1. Uz vietas zemesgrāmatu nodaļās vajadzētu izveidot juridiska rakstura konsultācijas, jo apmeklētāji nāk uz zemesgrāmatu vai zvana uz informatīvo tālruni, uzdodot juridiska rakstura jautājumus par iesniedzamajiem dokumentiem. Pašlaik tādas iespējas nav, zemesgrāmatu darbiniekiem nav tiesības sniegt juridiska rakstura informāciju.
2. Zemesgrāmatas pārvērstas par iestādi kas nodarbojas ne tikai ar dokumentu tiesisku izvērtēšanu un tiesību nostiprināšanu, bet arī ar nodokļu iekasēšanu un kontrolēšanu. Līdz ar to kopumā rada iespaidu, ka zemesgrāmata ir birokrātiska, nevis tiesu sistēmai piederīga iestāde. Tāpēc vajadzētu atteikties no visa veida izziņām papīra formātā, lai samazinātu nostiprinājuma lūdzēju pavadīto laiku vācot nepieciešamās izziņas. Vajadzētu maksimāli sadarboties ar iestādēm, saņemot nepieciešamo informāciju elektroniskā veidā.
3. Tiesību aktos neparedz termiņus, kādā būtu nekustams īpašums jāreģistrē zemesgrāmatā, ne sankcijas tiem, kas nav savlaicīgi reģistrējuši nekustamo īpašumu zemesgrāmatā, bet katram īpašniekam ļauj patstāvīgi izlemt šī jautājuma sakārtošanas prioritāti atbilstoši apstākļiem. Tāpēc vajadzētu risināt šo problēmu, nosakot konkrētu termiņu nekustamā īpašuma ierakstīšanai zemesgrāmatā.
4. Nostiprinājuma lūgums ir svarīgs zemesgrāmatu procesa elements, kurš būtiski ietekmē zemesgrāmatu tiesneša lēmuma pieņemšanu. Šobrīd jau ir paredzēti gadījumi, kad var nosūtīt elektroniskus lūgumus - laulāto mantisko attiecību reģistra paziņojumi par nekustamo mantu un nostiprinājuma lūgumu par hipotēkas un ar to saistīto tiesību aprobežojumu dzēšanu, ja ir noslēgta vienošanās par lūguma autorizāciju, iesniegšanas un saņemšanas procedūru. Pēc autores domām, būtu vēlama sadarbība arī ar zvērinātiem tiesu izpildītājiem, ja piedziņas vēršanas atzīmes uzlikšanu vai dzēšanu varētu iesniegt elektroniskā veidā, kas būtiski atvieglotu zemesgrāmatu darbību.
…
