KOPSAVILKUMS
Pētījuma rezultātā izvirzu aizstāvēšanai šādas tēzes:
1) Likumdevējam strikti jānosaka kāda manta nevar būt par zādzības (mantas nolaupīšanas) priekšmetu. Normatīvi jānostiprinā visu lietu sarakstu, kas nevar būt par mantas nolaupīšanas priekšmetiem, tai skaitā atrasta manta, ārpus civiltiesiskās apgrozības esoša manta, kā arī lietas, kas zaudējušas saimniecisko vērtību.
2) Atklātu zādzību jāizdala atsevišķā pantā (piemēram, KL 175.¹ pants), paaugstinot atbildību par to. Pastāvošā likumdošanā sods atkarībā no zādzības veida (vai tā ir izdarīta slepeni vai atklāti) nemainās, tomēr atklāta zādzība uzskatāma par bīstamāku, tā raksturo demonstratīvu vienaldzību pret iespēju, ka vainīgais var tikt atmaskots un aizturēts noziedzīga nodarījuma izdarīšanas vietā; vainīgais ar savu uzvedību liek saprast, ka, ja mēģinat viņam patraucēt vai pretoties, var tikt pielietota vardarbība. Tieši tāpēc es piedāvāju izdalīt atsevišķos pantos atbildību par slepenu zādzību un par atklātu zādzību, paaugstinot atbildību par pedējo; līdzīgi kā tas bija Latvijas PSR Kriminālkodeksā un kā tas ir regulēts Krievijas Federācijas Kriminālkodeksā.
3) Vardarbību, kas nav bīstama cietušā dzīvībai un veselībai, vai arī šādas vardarbības piedraudējums, jānosaka par atklātas zādzības kvalificējošo pazīmi. Pastāvošā tiesu praksē nav vienveidības gadījumos, kad vainīgais pielieto nelielu spēku, vai lieto vardarbību bez fizisku sāpju sagādāšanas cietušajām. Mans piedāvatais risinājums ir par robežgadījumu starp vardarbību laupīšanas sastāvā un zādzību bez vardarbības.
4) Zādzība ir jāuzskata par pabeigtu ar brīdi, kad vainīgais mantu prettiesiski izņēmis no sveša valdījuma un mantas īpašniekam zudusi rīcības iespējas ar šo mantu. Manuprāt, lai konstatētu beigu momentu pietiek ar to, ka mantas īpašniekam valdīšana par mantu ir beigusies un ka tā ir pārgājusi mantas izņēmējam. Tātad, zādzības beigu momentu ir jāsaista ar brīdi, kad cietušajām zudušas valdījuma, lietojuma un rīcības iespējas ar šo mantu, atzīmējot, ka cietušā interesēm kaitējums ir radies no brīža, kad manta bija prettiesiski paņemta no viņa valdījuma, un līdz ar to tika traucētas viņa īpašuma tiesības. Protams, cietušajam zūd rīcības iespējas par mantu vienlaikus, kad vainīgajam tās rodas, tomēr, manuprāt, jāuzsvēr tieši cietuša iespēju zudumu, jo ir vieglāk pierādīt, ka cietušajam bija radies kaitējums, nekā vainīgajam bija savi ieskati uz mantu.
5) Likumdevējam vajadzētu atteikties no speciālas atkārtotības, tomēr vispārējo atkārtotību, kura ir paredzēta kā atbildību pastiprinošais apstāklis KL 48.panta pirmas daļas pirmajā punktā, vajag atstāt, izskaidrojot, ka šīs pastiprinošais apstāklis tiek piemērojams subjektiem kas jau agrāk ir izdarījuši (jebkuru citu) noziedzīgu nodarījumu. Mans viedoklis ir pamatots ar atziņu, ka subjekts, kurš izdara nodarījumu atkārtoti, ir bīstamāks nekā subjekts, kurš pirmo reizi izdarījis noziedzīgu nodarījumu. Šajā gadījuma atkārtotība nozīme to, ka vainīgais nav labojies pēc iepriekšēja soda izciešanas un ir pamats domāt, ka viņš var izdarīt noziegumu arī nākotnē.
6) Gadījumos, kad zādzība ar iekļūšanu ir saistīta ar tādu noziedzīgu nodarījumu, ka mantas tīša iznīcināšana vai bojāšana, jāizvērtē vai mantas bojāšana notikusi kā šķēršļa pārvarēšana vai tā ir notikusi pēc iekļūšanas, mantas izņēmšanas laikā. Ja bojāšana notikusi, lai pārvarētu šķērsli tikt pie mantas, tad nodarījumu jākvalificē tikai pēc KL 175.panta trešās daļas, bet ja tā notikusi izņēmšanas laikā, izdarītais jākvalificē pēc noziedzīgu nodarījumu kopības. Piemēram, iekļūstot dzīvoklī, zaglis ir sabojājis durvis vai sasitis logu. Vai cits gadījums, kad zaglis nolaupīšanas procesā dzīvoklī sasitis traukus un sagriezis divāna apvelkumu, salauzis skapja plauktus utt. Kaut likumdevējs nosaka, ka šajos gadījumos izdarīto jākvalificē pēc kopības, pirmajā gadījumā šo bojāšanu, manuprāt, varētu uzskatīt par šķēršļa pārvarēšanu, lai īstenotu nodomu izdarīt zādzību un ka zādzība ar iekļūšanu jau kaut kāda ziņā aptver tādu mantas bojāšanu (runājot par iekļūšanu tiek runāts par šķēršļu pārvarēšanu), līdz ar to, papildu kvalifikācija nav nepieciešama. Otrajā gadījumā vainīgais ne tikai nolaupa kādu mantu, bet arī bojā vai iznīcina pārējo un tādus gadījumus noteikti jākvalificē pēc noziedzīgu nodarījumu kopības. Ja likumdevējs uzskata, ka šādus nodarījumus vajag kvalificēt pēc noziedzīgu nodarījumu kopības, tad jāmaina iekļūšanas definējumu tiesību normās, jo “iekļūšana”, paredz arī ielaušanos slēgtā telpā, kas noved pie loģiska secinājuma, ka ielaušanas procesā kaut kas varētu būt sabojāts. Likumdevējam teorētiski jāpamato sava pozīcija, atzīmējot, ka iekļūšana neietver sevī arī mantas iznīcināšanu vai bojāšanu, ja tādas sekas rodas šajā iekļūšanas procesā.
7) Zādzību lielā apmērā (ja tā izdarīta vairākos noziedzīgos nodarījumos vai paņēmienos) jākvalificē līdzīgi kā krāpšanu (lēmumā “Par tiesu praksi lietās par krāpšanu”), nosakot, ka nodarījums tiek kvalificēts kā izdarīts lielā apmērā, ja kaut viens no tiem ir izdarīts lielā apmērā. Ir neloģiski uzskatīt par veselumu kaitējumu, kas ir nodarīts cietušajām, ja cietušo ir daudz un katra noziedzīga nodarījuma atsevišķām cietušajām nodarīts atsevišķs kaitējums; bet nodoms ir it kā viens – nolaupīt mantu lielā apmērā.
…
