Mūsdienās interese par nošķirtības un vientulības problēmu ir diezgan dabiska. Tas saistīts ar šībrīža sociālo situāciju, kurai raksturīga nenoteiktība un nestabilitāte. Intensīvas izmaiņas politikas, ekonomikas un kultūras sfērās ietekmē savstarpējo attiecību struktūru un cilvēka apziņu.
Mūsdienu sociālā situācija prasa no cilvēka papildus resursu piesaistīšanu, lai formētos adekvātas adaptīvas iespējas mainīgajai pasaulei. Tomēr ne katrs cilvēks ir gatavs pieņemt jaunos eksistēšanas nosacījumus. Daudzi cilvēki pārdzīvo vecu, nozīmīgu saišu sairšanu, nespēj veidot jaunas attiecības, vienlaicīgi izjūtot pēc tām vajadzību. Nozīmīgu attiecību trūkums vai arī to virspusējība izsauc asu vientulības pārdzīvojumu. Vientuļš cilvēks – subjekts, kas pārdzīvo grūtības ar savstarpējo mijiedarbību sabiedrībā. Vientulība ir dziļš emocionāls pārdzīvojums, kas ir spējīgs pārvērst uztveri, laika sajūtu un sociālo darbību raksturu.
Vientulības problēma ir kļuvusi par attīstīto valstu lāstu, tā bieži ir depresijas un agresijas attiecībā pret sevi vai apkārtējo sabiedrību iemesls, tādēļ arī valstīs ar augstāku dzīves līmeni ir augstāks arī pašnāvību skaits.
Vientulība tiek novērtēta kā nelabvēlīga parādība un smagu pārdzīvojumu auglis. Tā spēj izlīst cauri visai personības struktūrai un izplatīties kā kognitīvajā, tā emocionāli-regulatīvajā un gribas sfērā.
Pat cilvēks, kas ir spējīgs tikt galā ar pārdzīvojumiem, regulējot vientulības izteiktību var izjust pasivitāti un bezpalīdzību. Vientulība – tā ir sarežģīts, daudzpusīgs, dinamisks fenomens, ko nosaka daudzi faktori.
Vientulības satura neviennozīmīgums paredz dažādas tās izpētes pieejas, tās rašanās iemeslus. Tas nosaka vientulības daudzpusīgumu zinātniskajā un arī individuālajā apjēgšanā.
Vērtību izvēles problēma pastāv jau daudzus gadsimtus. Šo tēmu vēl joprojām pēta sociologi, ētikas pētnieki, estētiķi un filozofi. Par psiholoģiskās analīzes priekšmetu arvien biežāk kļūst dažādās formas patvaļīgas indivīda aktivitātes, pasaules redzējuma nostādnes, tā ikdienas apziņa, apkārtējās pasaules izskaidrojuma tipi, cilvēka attieksme pret savu likteni, ar ko pēc dažu autoru domām, tiek regulētas personības vērtību orientācijas. Neskatoties uz to, ka līdz pat mūsdienām fenomens „vērtības” piesaista daudzu zinātnisko sfēru pētniekus, līdz šim nav izveidota viena „vērtību orientāciju” koncepcija kā zinātnē kopumā, tā arī psiholoģijā, pie tam, „vērtību orientācijām” tiek piedotas dažādas nozīmes dažādās psiholoģijas skolās.
Praktiski visas filozofiskās un psiholoģiskās skolas un virzieni atbilstoši saviem pasaules redzējuma principiem aplūkoja vientulības fenomenu. Vientulības problēmu pētījuši: E.Fromms, K.Horni, V.Frankls, Ž.P.Sarts, A.Kjerkegors, K.Jasperss u.c.
D.Rasela un M.Fergusona UCLA vientulības skala tika izveidota subjektīvā vientulības pārdzīvojuma vai sociālās izolācijas novērtēšanai.
Ielūkojoties ASV zinātnieku pētījumos, ir iespēja gūt zināmu priekšstatu par to, kā pusaudzis sadzīvo ar vientulības izjūtu un kā tā saistās ar viņa dzīves stila atsevišķiem aspektiem.
T.Brennans rakstā “Vientulība pusaudžu vecumā” (Tim Brennan “Lonelinss at Adolescence”), balstoties uz trim apjomīgiem pētījumiem Brennan&Auslander (1979), Ostrov&Offer (1978), Wood&Hannell (1977) un virkni citu pētījumu, izdara secinājumu, ka 15-20% pusaudžu populāciju iet cauri sāpīgai vientulībai, bet 50% ir pieredze atkārtoti, periodiski izjust vientulību.
Amerikāņu psihologi, kas nodarbojušies ar vientulības izzināšanu un apzināšanu (K.I.Kutrona, K.Rubinsteine, F.Šeivers) apgalvo, ka vientulību var sastapt visos vecuma posmos, bet īpaša riska pakāpe ir vēlīnā pusaudža un agrīnās jaunības periods.
U.Tomass un F.Znaņeckis (1918) izmantoja jēdzienu „vērtības” socioloģijā, tad kad pirms viņiem tas tika izmantots tikai filozofijā. Autori savā slavenajā darbā „Poļu zemnieks Eiropā un Amerikā” aplūko „attieksmi” kā jēgas, sociālā objekta pārdzīvojumu. Jēdzienu „vērtību orientācijas” ievieš T.Pārsons (1935).
Olports, Vernons un Lindsijs 30-tajos gados izdala 6 vērtību orientāciju tipus saskaņā ar galveno interešu virzienu: teorija, metodoloģija, zinātne; ekonomika; politika, ideoloģija; sociālie institūti; reliģija un ieražas; māksla, literatūra, skaistais. Šādas klasifikācijas pamatā ir E.Šprangera tipoloģija (1913), kurā viņš izdala 6 personības tipus.…
