Komunikāciju zinātne plašākā un šaurākā kontekstā teorētiski nozīmē ietekmēšanas un pārliecināšanas funkcijas. Komunikācijas kā savstarpējās mijiedarbības process līdzās iepriekšminētajām funkcijām veido arī plašu sociālo ietekmi sabiedrībā, jo komunikāciju procesā savstarpēji var būt saistītas gan personas, gan organizācijas.
Ikviena iestāde vai organizācija izvēlēto mērķu sasniegšanai savā pamatdarbībā integrē noteiktas komunikāciju premisas, par pamatu izvirzot konkrētas prioritātes, noteiktus informācijas kanālus, pasniegšanas veidu un mērķauditoriju. Ņemot vērā to, ka komunikācijās būtiska nozīme ir dialoga formai, par efektīvām komunikācijām tiek uzskatītas tādas, kurās savstarpējās mijiedarbības rezultātā ir izveidojusies atgriezeniskā saite. Komunikāciju zinātnes funkcionālās nostādnes teorētiski iespējams adaptēt ikvienai nozarei, toties praktiski ikvienai komunikāciju darbībai izvirzīto mērķu un rezultātu sasniegšanai ir jāizvēlas atbilstošākie komunikāciju modeļi un mērķgrupu atbilstība.
Arī vides zinātnēs, līdzīgi kā citās nozarēs, būtiska loma ir komunikāciju procesam mērķgrupu horizontālā un vertikālā līmenī. Par pamatu ņemot sociālās, dabas un ekonomiskās vides sintēzi, komunikāciju process iegūst daudzfunkcionālu nozīmi un iesaista atšķirīgas mērķauditorijas. Komunikāciju process kā vides pārvaldības instruments ieņem būtisku lomu ikvienā ar vides aizsardzību saistītā organizācijā vai iestādē. Izvēlētajā maģistra studiju pētnieciskajā darbā „Vides komunikācija Latvijas vides aizsardzības fondā” par primāro tiek izvēlēts prof. Raimonda Ernšteina komplimentārs četru komponenšu (vides informācijas un izglītības, vides līdzdalības un vides rīcības) modelis. Vides komunikāciju perspektīvā šajā pētnieciskajā darbā paredzēts niansēti izzināt galvenos pašreizējās vides komunikācijas virzienus un norādīt galvenos fokusus esošās vides komunikācijas situācijas attīstībai. Vides komunikācijas modeļa četras komponentes tiek integrētas darba hipotēzē, kas pētnieciskā darba izpētes gaitā tiks pierādītas.
Vides komunikāciju pētniecība izvēlēta vienā no valsts vides pārvaldes institūcijām - Latvijas vides aizsardzības fondā (turpmāk tekstā - LVAF). Studiju pētnieciskajā darbā iestādes nosaukums tiek reducēts vienotā formā - Latvijas vides aizsardzības fonds, nevis Latvijas vides aizsardzības fonda administrācija, ar to saprotot visas Latvijas vides aizsardzības fonda administrācijai deleģētas funkcijas, kā arī fonda padomi kā lēmējinstitūciju, konsultatīvo padomi, iestādes darbiniekus un citus tiešā veidā iesaistītos.
LVAF pamatdarbība ir konkursa kārtībā iesniegto un fonda padomē apstiprināto projektu iesniegumu administrēšana. LR Latvijas vides aizsardzības fonda likumā teikts, ka viens no fonda uzdevumiem ir: „nodrošināt fonda līdzekļu izlietošanas pilnīgu atklātumu — publicēt informāciju par projekta finansējuma apjomu un mērķfinansējuma avotu, nodrošināt publiski pieejamu informāciju par fondam iesniegtajiem un fonda finansētajiem projektiem, sagatavot un publicēt fonda darbības gada publisko pārskatu.” [2] Toties šajā normatīvo aktu kopā neietilpst vides komunikācija kā atsevišķs vides pārvaldības sektors, tādā veidā atstājot ietekmes uz kopējo vides komunikācijas apriti. …
