Pēc autora domām, viens no aktuālākajiem jautājumiem mūsdienu sabiedrībā ir bērnu nepilnīga audzināšana, pietiekama nerūpēšanās par viņiem, vai pat fiziska iespaidošana un vardarbība.
Tā pat vēl joprojām aktuāls jautājums ir bērnu materiāla nodrošināšana, īpaši tas attiecas uz uzturlīdzekļiem, kad vecāku laulība tiek šķirta.
Darba sākumā autors sniedz ieskatu vecāku un bērnu attiecības vēsturiskajā skatījumā, otrajā nodaļā tiek pētīts aizgādības institūts civilltiesībās, savukārt trešajā nodaļā autors apskata problēmas, kas saistītas ar aizgādības institūta izbeigšanu un tā ierobežošanu, kā arī uzturlīdzekļu piedziņu.
Pēc autora domām, īpašs atbalsts būtu nepieciešams daudzbērnu ģimenēm. Ir zināma saistība starp bērnu skaitu ģimenēs un nabadzības risku. Valstī nedarbojas mehānisms par uzturlīdzekļu piedziņu no vecākiem, kuri nepiedalās bērnu audzināšanā vai izvairās to darīt. Vecāku aizņemtība, sociālā stāvokļa nedrošība ģimenē atsaucas uz bērnu psihi. Vecāku alkoholisms, vardarbība un bērnu pamešana novārtā ir galvenie faktori, kas apdraud bērna pilnvērtīgu attīstību un izaugsmi. Valstij kopumā jārod iespēja veicināt ģimeņu labklājību. Jānostiprina vecāku zināšanas, prasme un atbildība, lai tie varētu pildīt savas likumos noteiktās funkcijas. Ir nepieciešama ilgtermiņa mērķtiecīga ģimenes atbalsta politika.
Kas tad ir ģimene? Ar kuru brīdi tad īsti sākas vecāku un bērnu savstarpējie pienākumi vienam pret otru, un kādas ir viņu tiesības?
Ģimene ir mazā grupa, kuras pamatu veido vīrs un sieva (oficiālā laulībā esoši vai faktiski kopā dzīvojoši), tajā ietilpst bērni un turpat dzīvojoši vecāki.
Tātad, ģimene ir divu vai vairāku cilvēku kopdzīves organizācija. Pēc definīcijas: “ģimene ir vēsturiski mainīga, maza sociāla grupa, kura nodibināta uz laulības vai radniecības sakaru pamata, un kuras locekļi saistīti ar sadzīves kopību, savstarpēju izpalīdzību un atbildību,” bet Amerikāņu sociologi E. Bērdžess un H. Loks ģimeni definē šādi: “Ģimene ir personu kopums, kuru saista laulība, asinsradniecība vai adopcija. Šīs persona uztur vienu mājas pavardu, cita citu ietekmē un savstarpējās attiecības veido atbilstoši īpašajām sociālajām lomām: vīrs un sieva, tēvs un māte, dēls un meita, māsa un brālis.”
Eiropas cilvēktiesību konvencijas 8. pants nosaka, kā arī citos cilvēktiesību dokumentos, * “ka par ģimenes dzīvi tiek uzskatīts saites radinieku starpā, gan taisnā, gan sānu līnijā, kā arī laulāto (juridiskas un fiziskas) attiecības,” līdz ar to visstiprākais pierādījums par ģimenes dzīves pastāvēšanu, ir apstāklis, ka šīs personas reāli šādu dzīvi dzīvo.
Galvenie kritēriji, nosakot ģimenes formu ir vecāku kopdzīves veids, bērnu klātbūtne pieaugušo kopībā, radniecisko attiecību plašums.
“Bērni ir personības, kuras vēl nav ne fiziski, ne intelektuāli nobriedušas, kuras veidojas un attīstās.” Bērnu drošība, vecāku un bērnu attiecību kvalitāte lielā mērā atkarīga no laulības saišu stipruma, svarīgi panākt, lai starp vīru un sievu valdītu vislabākā saskaņa.
* Latvijas Republikas Satversme 110. pants nosaka, ka “valsts aizsargā un atbalsta laulību, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības,” bet šā likuma 93. pants nosaka, *“ka ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums.” Tātad, bērna tiesības jau sākās ar to brīdi, kad viņš nāk pasaulē. Viņam ir tiesības uz dzīvību un attīstību, ko nosaka arī pieņemtais *1998.gada 19.jūnija likums “Par bērnu tiesību aizsardzību” 7.pants “katram bērnam ir neatņemamas tiesības uz dzīvības un attīstības aizsardzību.
Tā kā Latvija ir pievienojusies ANO konvencijai “Par bērnu tiesībām”, līdz ar to šie noteikumi Latvijai ir saistoši. Arī te uzsvērta ģimenes loma vecāku un bērnu savstarpējās attiecībās. Konvencijā teikts, * ka "Ģimenei kā sabiedrības pamatšūniņai un visu tās locekļu, it sevišķi bērnu izaugsmes un labklājības dabiskajai videi jānodrošina nepieciešamā aizsardzība un atbalsts, lai tā varētu pilnīgi uzņemties pienākumus sabiedrības ietvaros. Bērnam, lai viņš varētu pilnīgi un harmoniski attīstīties kā personība, jāaug ģimenes vidē, laimes, mīlestības un izpratnes atmosfērā".
Kaut arī bērnu skaits ar katru gadu bērnu sociālas aprūpes iestādes samazinās, diemžēl bāriņtiesu (pagasttiesu) lēmumu skaits par aizgādības pārtraukšanu joprojām ir augsts. Bērnu labklājības nodrošināšanai sociālās aprūpes iestādēs nepieciešams celt šo iestāžu personāla kvalifikāciju un pastiprināt kontroli pār šo iestāžu darbu.
Sadarbojoties pašvaldību institūcijām un sabiedrībai, pieaudzis kopējais aizbildnībā esošo bērnu skaits. Aizbildnību skaits ir lielāks par adopciju skaitu, un kā viens no iemesliem, lai gan bērns uzturas ģimeniskā vidē, ir valsts un pašvaldību pabalsti aizbildnībā nodotiem bērniem. Jāveicina audžu ģimeņu nostiprināšanās un to skaita palielināšanās. Piesaistot līdzekļus no dažādiem avotiem, jāpārveido esošie bērnu nami, radot ģimenisku vidi un pievēršot īpašu uzmanību gan bērnu aizsardzībai no vienaudžu un pieaugušo vardarbības, gan viņu pagatavošanai patstāvīgai dzīvei.
Pašvaldības sniedz materiālu atbalstu ģimenēm ar bērniem, komunālo maksājumu, dzīvojamo telpu īres parādu dzēšanai, piešķir pabalstus bērnu izglītībai un audzināšanai, brīvpusdienām skolās un bērnudārzos, transporta izdevumu segšanai, bērnu atpūtas organizēšanai vasarā u.c. Pabalstu saņēmēju skaitam ir tendence palielināties. Grūti pārskatāmi ir tie līdzekļi, kurus netieši saņem bērni sociālās palīdzības veidā ģimenēm. Pabalstu pieprasījumi bieži pārsniedz pašvaldību plānotos resursus.
Rakstot šo darbu, autors secinājis, ka pieaug loma sabiedrisko organizāciju, kā piemēram “Glābiet bērnus”, bērnu aizsardzības jomā, taču sadarbības veidošanu apgrūtina informācijas trūkums par šīm organizācijām.
Jāuzlabo darbs ar masu informācijas līdzekļiem nepieciešamo palīdzību bērniem, kā arī jāveltī vairāk uzmanības pozitīva rakstura tēmu atspoguļošanai par sabiedriskām organizācijām, kas tieši palīdz bērniem, lai zinātu kur sabiedrībai griezties materiālās palīdzības gadījumos. Jāturpina arī darbs pie normatīvo aktu bāzes par bērnu tiesību aizsardzību. Valstij jāveic pasākumi, kas saistīti arī ar bāriņtiesu (pagasttiesu) profesionalitātes līmeņa celšanu.
…
