Secinājumi
1.Agrīnās bērnības vecumposmam ir liela nozīme personības veidošanā. Tieši šajā vecumā veidojas nākamā personība, kurai nepieciešama ir īpaša emocionālā saikne ar pieaugušo. Pieaugušā biežā saskarsme ar bērnu mazbērna vecumposmā ir galvenais apstāklis, kas nosaka mazuļa aktīvo rīcību, viņa psihisko attīstību un personības veidošanos, viņa uzvedību sabiedrībā.
2. Ap trīs gadiem vērojams krīzes periods, kad parādās bērna kaprīzes, egoisms, pretošanās pieaugušo prasībām.
3. Krīzes rodas tad , kad pieaugušais cenšoties ignorēt bērna tieksmes pēc patstāvības, ierobežo viņa patstāvību, saglabājot veco savstarpējo attiecību tipu.
4. Ģimenēs, kur saskarsmē ar bērniem izpaužas pārāk liels prasīgums, kur vecāki neizrāda pietiekamu uzmanību pret bērnu kā pret personību, sāk parādīties negatīvas iezīmes – bērni kļūst noslēgti, cenšas ierobežot savus kontaktus ar vecākiem.
5.Saskarsmes stils ģimenē ietekmē arī bērnu tikumisko attīstību. Saskarsmē ģimenē, kas balstās uz savstarpēju cieņu un uzticēšanos bērniem, veicina viņu patstāvības attīstību, veido labvēlīgu attieksmi pret cilvēkiem.
6. Pieaugušā un bērna kopīga darbība, viņu saskarsme pirmsskolas vecumā ir viens no visefektīvākajiem audzināšanas līdzekļiem.
7.Pieaugušo rīcība un izturēšanās bagātina bērnu, veicina viņa patstāvīgo darbību, radot iespēju pašam izmantot savas zināšanas un iemaņas praktiskajā darbībā.
8.Bērna psihisko attīstību nodrošina ne tikai galvenās darbības raksturs, bet arī attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem.
9.Audzināšana norit sekmīgi ja, vecāki var „nolaisties” līdz bērna līmenim.
Vecākiem jāsaprot , ka bērniem ir arī savas vajadzības, vēlmes un jūtas, kuras viņi neprot atbilstoši izpaust.
10. Pirmajos piecos gados bērni tiecas pēc maksimālas neatkarības, tāpēc saceļas pret vecāku radītiem ierobežojumiem.
11.Audzināšanas procesā vecākiem vajadzētu izstrādāt modeli, kas atbilstu uzvedībai, kādu viņi vēlas panākt, lai bērns iemantotu tikumus un apzinātos vērtības, kuras ir visbūtiskākās pašiem vecākiem.
…