Vadīšana un vadītājs uzņēmējdarbībā un sociālajā darbā

Cilvēku vadīšana ir zinātne un māksla, kuru ideju attīstība sākusies laikā, kad cilvēki pirmo reizi mēģināja sasniegt mērķus, strādājot grupās. Atceroties vēsturi un pirmatnējās kopienas iekārtu, jāatzīst, ka jau toreiz cilvēki apvienojās grupās, lai kalpotu vienotam mērķim – iegūt pārtiku vai iekarot jaunas teritorijas. Grupā parasti izvirzījās vai tika izvirzīts līderis, kura uzdevums bija virzīt, lai sasniegtu noteiktu mērķi. Neveiksmes gadījumā līderis zaudēja savu līdera statusu, attiecīgās privilēģijas, un viņa vietā stājās cits [1].
Līdzīga situācija ir šobrīd, kad iestājoties Eiropas Savienībā, valsts uzņēmusies primāro lomu minimālo labklājības standartu nodrošināšanā visiem Latvijas iedzīvotājiem. Veidojoties jaunai sabiedrības sociālai struktūrai, vadības procesi kļūst sarežģītāki, lai nodrošinātu galvenos valsts labklājības aspektus – medicīnisko aprūpi, izglītību, mājokli, garantētā minimālā ienākuma līmeņa nodrošināšanu, sociālās palīdzības un sociālo pakalpojumu pieejamību.
Lai veicinātu iedzīvotāju labklājības nodrošināšanu valstī, pilnveidotu sociālo darbu, uzlabotu sociālās palīdzības un sociālo pakalpojumu kvalitāti, sociālā darba vadītājiem ir nepieciešamas vadības teorijas zināšanas un to pielietojums sociālā darba vadības praksē.
Vadības teorijas zināšanas nepieciešamas sociālā darba vadības procesā, jo mūsdienu konkurences apstākļos ir vajadzīga lietderīga budžeta līdzekļu izmantošana, sociālās palīdzības un sociālo pakalpojumu plānošana un to atbilstības novērtēšana pakalpojumu saņēmēju vajadzībām, jaunu pakalpojumu ieviešana, sniegto pakalpojumu atbilstības novērtēšana tā izmaksām, pakalpojumu efektivitātes nodrošināšana.
Jau sengrieķu filozofs Sokrāts apgalvoja, ka “ ir vienalga, ko vada – kori, savu saimniecību, uzņēmumu vai valsti – svarīgi zināt, kas nepieciešams vadības procesam un prast to sagādāt” [2].…