Mūsdienu sabiedrībā mums ik dienas nākas saskarties ar citiem cilvēkiem un šīs saskarsmes rezultātā bieži rodas visdažādākās darījumu attiecības. Ir personas, arī uzņēmumu vadītāji un pat amatpersonas, kas domā, ka līguma parakstīšana nav nekas sarežģīts un bez piepūles, ņemot par pamatu kādu līdzīgu līgumu, kuru kādreiz izmantojis kāds paziņa un izmainot to pēc saviem ieskatiem, iesniedz parakstīt otrai pusei. Atsevišķos gadījumos tā arī tiek parakstīts uz ātru roku izveidotais līgums, bet sekas, kuras liks sevi manīt gan līguma darbības laikā, gan arī ilgi pēc tam, nav iepriecinošas. Tieši tādēļ līguma sagatavošana jānodod jurista ziņā, tāpat kā ārsta ziņā ir zāļu izrakstīšana vai kurpnieka ziņā ir kurpju labošana.
Darījumu attiecības starp vienu vai vairākām privātpersonām (fiziskām personām), vienu vai vairākām juridiskām personām, kā arī starp fizisku personu un juridisku personu, galvenais likums, kas šis attiecības regulē ir Latvijas Republikas Civillikuma Saistību tiesības.
Saskaņā ar Civillikuma 1401. pantu, saistību tiesības ir tādas tiesības, uz kuru pamata vienai personai – parādniekam – jāizdara par labu otrai – kreditoram zināma darbība, kam ir mantiska vērtība.
Kā jau iepriekš minēts – viena no visvairāk piemērotajam saistību tiesībām ir darījumu slēgšana starp divām vai vairākām personām (fiziskām un juridiskām). Lai šie darījumi iegūtu likumīgu spēku abām pusēm ir nepieciešama tiesībspēja un rīcībspēja, pretējā gadījumā darījuma tiesiskums var tikt apšaubīts un darījums var tikt atzīts par spēkā neesošu.1
Līgums ir viens no visvairāk izplatītajiem civilo tiesību un pienākumu rašanās pamatiem. Tas ir līgumslēdzēju gribas izpausmju kopsalikums, kā to rāda arī līguma latīniskais apzīmējums – Contractus (lat. Contrahere – savilkt kopā, noslēgt nokārtot).
Autore darba sākumā ir aplūkojusi un mēģinājusi izzināt tādas tēmas kā līguma jēdziens, uzņēmuma līguma jēdziens, uzņēmuma līgums vēsturiskā izcelsme, uzņēmuma līguma noslēgšana un izbeigšanās, kā arī pušu pienākumi un atbildība saistībā ar uzņēmuma līgumu. Tālāk tekstā tiek aplūkota tāda tēma kā uzņēmuma līguma risku sadalījums – kāds tas ir un kurai pusei. Autore apskatījusi arī tādu tēmu, kā uzņēmuma līgumam piemērojamie normatīvie akti, ja līgums tiek slēgts starp Latvijas uzņēmumu un ārvalstnieku. Savā darbā autore uzskaitījusi arī dažus likumdošanas trūkumus, kurus pamanījusi, analizējot uzņēmuma līguma regulējumu Latvijā.
Tēma ir aktuāla, pamatojoties uz plašo piemērojamību un problemātiku, kas saistīta ar strīdiem par šo līgumu neizpildi vai nepienācīgu izpildi.
Darba mērķis ir vispārīgi aplūkot uzņēmuma līgumu, apzināties tā tiesiskā regulējuma problēmas, uzsvērt tā īpatnības un svarīgākās līguma sastāvdaļas, kas tajā būtu jāiekļauj.
Lai sekmīgi varētu īstenot darba mērķi izvirzīju vairākus darba uzdevumus:
* Normatīvo aktu izpēti. Kā galveno normatīvo aktu izmantoju Latvijas Republikas Civillikumu.
* Literatūras avotu izpēti. Latvijas Republikas Civillikuma 4. daļa Saistību tiesības, A.Torgāns, A.Grūtups, K.Balodis, G.Višņakova, S.Petrovičs, E.Kalniņš, A.Bitāns “Latvijas Republikas Civillikuma komentāri. Saistību tiesības” Otrais izdevums. Rīga, 2000
* Publicēto materiālu izpēti. Kā, piemēram, Krivcovs E. „Uzņēmuma līguma regulējuma problēmas”// Likums un Tiesības, 2000, Nr. 12. un Kalniņš E. „Par civiltiesiska līguma noslēgšanu// Latvijas Vēstnesis, 03.06.1999., Nr. 21 (128).
* Internetu resursu izpēte;
* Praksē iegūto dokumentu izpēti;
* Studiju kursā iegūto materiālu izpēti.
Darba izstrādes procesā izmatotas sekojošas pētniecības metodes:
* Aprakstošā;
* Salīdzinošā;
* Analītiskā;
1. LĪGUMA JĒDZIENS
Svešvārdu vārdnīcā vārds „līgums” skaidrots kā vairāku personu vienošanās par kādas attiecības nodibināšanu, pārgrozīšanu vai izbeigšanu; valsts un citu starptautisko tiesību subjektu savstarpēja vienošanās (divpusēja, daudzpusēja) par to attiecību veidošanu un regulēšanu noteiktu mērķu sasniegšanai; civiltiesībās – ar vienošanos pamatots gribas izteikums, kura mērķis ir nodibināt saistību tiesību.2
Latvijas Republikas Civillikuma Saistību tiesībās līguma jēdziens tiek definēts sekojoši: „Līgums plašākā nozīmē ir ikkatra vairāku personu savstarpēja vienošanās par kādu tiesisku attiecību nodibināšanu, pārgrozīšanu vai izbeigšanu. Līgums šaurākā nozīmē ir vairāku personu savstarpējs ar vienošanos pamatots gribas izteikums, kuru mērķis ir nodibināt saistību tiesību”. 3
Kā redzams, Civillikumā minētais līguma jēdziens neatšķiras no svešvārdu vārdnīcā minētā. Pants sniedz divus līguma jēdziena skaidrojumus. Pirmais no šiem ir vispārīgs, attiecināms ne tikai uz saistību tiesībām, bet arī uz jebkuru tiesisku attiecību nodibināšanu, pārgrozīšanu vai izbeigšanu. Tas var tikt attiecināts uz jebkuru līgumu. Panta otrajā daļā minētais līguma jēdziens šaurākā nozīmē attiecas tieši uz līgumiem, kas tik slēgti nodibinot kādas saistības. Otrs līguma jēdziena skaidrojums uztver to, ka saskaņotais gribas izpaudums ir vērsts uz saistību tiesību nodibināšanu Civillikuma 1401. panta izpratnē. Tātad, no panta var secināt, ka turpmākais par līgumiem attiecas tikai uz līgumiem, kas noslēgti saistību tiesību nodibināšanai. 4
O.Joksts darbā „Saistību tiesības saimnieciskos darījumos” norāda, ka terminu „līgums” jāsaprot kā juridisku faktu, kā divpusēju vai daudzpusēju darījumu, kā divu vai vairāku personu vienošanos. Līgums ir līgumslēdzēju pušu gribas izpausmju kopsavilkums, tā ir juridiska darbība, kas vērsta uz tās dalībnieku tiesisko attiecību izveidošanu, grozīšanu vai izbeigšanu. 5
Nodibinot savā starpā saistību tiesības, vienai personai – dalībniekam rodas pienākums izdarīt par labu otrai personai zināmu darbību, kam ir mantiska vērtība. Vairumā gadījumu arī otrai pusei rodas pienākums – samaksas izdarīšana vai kādas citas darbības izpildīšana.
Vienojoties par kāda darījuma noslēgšanu, pušu apsolījums un tā pieņemšana ir abpusēja. Līgumus iedala vienpusējos, divpusējos un daudzpusējos.6
To atšķirība ir vienas puses apsolījums un tā pieņemšana no otras puses, kas veido vienpusēju līgumu, jeb gadījumi, kad tiesības ir tikai vienai personai, bet pienākumi – tikai otrai. Tas, protams, nenozīmē, ka šādā līgumā var būt tikai divi partneri. Tie var būt trīs vai vairāki, taču tos nesaista savstarpējs pienākums. Piemēram, vienai pusei pret pārējām trim var būt tikai pienākums nodot dāvinājuma līguma objektu, bet pārējam pusēm būs tiesības prasīt to nodot.
Tā kā līgumu noslēgšanu un pildīšanu regulē ne tikai speciālās normas par līgumiem, bet arī noteikumi par civiltiesiskiem darījumiem vispār, tad „jāatšķir divpusējie un daudzpusējie līgumi no tāpat sauktajiem darījumiem. Visi divpusēji un vairākpusēji darījumi ir līgumi.”7
Savukārt, darījums ir vienpusējs, ja tikai viena puse ir izpaudusi, izpildījusi savu gribu, bet tās pieņemšanai otras puses piekrišana nemaz nav vajadzīga.8
Divpusējos un daudzpusējos darījumos, kas parasti ir līgumi, vienā vai abās pusēs var uzstāties kā viena, tā vairākas personas un to noslēgšanai nepieciešama visu šo pušu savstarpēja, saskanīga vienošanas, darbība. 9
Noslēdzot līgumu, katrai pusei rodas tiesības prasīt no pārējiem dalībniekiem to pienākumu – nolīgtā izpildi.
Latvijas Republikas Civillikuma Saistību tiesību daļas 2212.panta pirmā daļa izskaidro uzņēmuma līguma būtiskākos elementus: “Ar uzņēmuma līgumu viena puse uzņemas izpildīt otrai par zināmu samaksu ar saviem darba rīkiem un ierīcēm kādu pasūtījumu, izgatavot kādu lietu vai izvest galā kādu pasūtījumu.1
Šāds līgums ir divpusējs līgums, kur viena puse, kas uzņemas kaut ko izpildīt ir uzņēmējs, bet otra puse, kas uzdod pasūtījumu, lietas izgatavošanu vai pasūtījuma izvešanu un apmaksā to, ir pasūtītājs. Tas ir arī atlīdzības līgums. Pēc Civillikuma var secināt, ka atlīdzībai jābūt noteiktai naudā, jo ir runa par samaksu. Civillikuma 1811.pantā noteikts, ka saistības izpilda ar samaksu, ja saistību tiesību priekšmets ir nauda. Ja puses nav vienojušās savādāk, samaksa prasāma pēc pasūtījums veikšanas.…
