IEVADS
Mainoties valsts un sabiedriskām iekārtām, mainās arī cilvēki, mainās to uzskati un vērtības par notiekošo. Šobrīd mūsu sabiedrībā notiek strauja vērtību orientācijas maiņa. Notiekošās pārmaiņas valstī skar jebkuru sabiedrības locekli. Liels ir turīgo un nabadzīgo slānis. Lai sasniegtu vēlamo un materiālo labklājību visai bieži tiek izmantoti negodīgi līdzekļi. Masu informācijas avoti informē par atkal un atkal notiekošajiem negadījumiem, korupciju, kurā tiek iesaistītas augstas valsts amatpersonas. Straujā zinātnes un tehnikas attīstība aizved pasaulē, kur aizvien mazāku lomu ieņem cilvēku savstarpējās attiecības.
Tam visam liecinieki ir bērni un jaunieši, kuri savā vidē arī cenšas atdarināt sabiedrībā un masu saziņas līdzekļos redzēto, gan arī savus vecākus.
Televīzijā un filmās demonstrētā vardarbība, noziedzība un seksuālās attiecības liek bērniem domāt, ka šāda uzvedība ir pieņemama un pilnīgi normāla. Arvien lielāku lomu bērnu vērtību sistēmā ieņem vienaudžu vērtējumi un spriedumi. Kā uzskata psihologs T. Likona, tad vienaudžu rīcība ir vēl spēcīgāks bērnu domāšanas un uzvedību ietekmējošs faktors, bet bieži vienaudžu atzītās vērtības ir pretrunā ar to, ko vecāki vēlas ieaudzināt (25). Arī dažādi pētījumi un aptaujas liecina, ka visu vecumu grupu bērni mūsdienās ir daudz atkarīgāki no saviem vienaudžiem nekā agrāk.
Daudzās ģimenēs par bērniem nerūpējas, tie kļūst par dažādu vardarbības veidu upuriem, nonāk alkohola un narkotiku atkarībā, tiek iesaistīti dažādu likumpārkāpumu izdarīšanā. Arī skolās aizvien biežāk ir dzirdami gadījumi par emocionālo un fizisko vardarbību, seksuālo izmantošanu, zagšanu un atkarību izraisošu vielu lietošanu, rupju uzvedību normu pārkāpumiem skolēnu starpā. Arvien biežāk sabiedrību pārsteidz ziņas par bērnu un jauniešu neiedomājamo cietsirdību. Līdz ar to sabiedrībā pamatots ir jautājums – kāda veidojas un izaugs jaunā paaudze? Kas jādara, lai tā veidotos morāli un tikumiski atbildīga par savu un citu rīcību? Vēl nekad nav bijusi tik liela nepieciešama nodarboties ar bērnu un jauniešu tikumisko audzināšanu ģimenē, skolā kā šobrīd.
Tikumiskā audzināšana vienmēr bijusi viena no galvenajiem pedagoģiskajiem uzdevumiem, gatavojot jauno paaudzi dzīvei. Ļoti aktuāla tā ir kļuvusi arī pašreizēja situācijā gan mūsu valstī, gan arī pasaulē, jo Latvijas izglītības sistēma nav atrauta no reālās dzīves, procesiem valstī, ekonomikā, politikā, skolā, ģimenē, sabiedrībā.
Līdz ar to tikumiskajai audzināšanai, kā norāda V. Zelmenis, izvirzās šādi uzdevumi:
• iepazīstināt skolēnus ar morāles būtību un nozīmi sabiedrības dzīvē;
• iepazīstināt ar galvenajiem tikumiskās attieksmes objektiem morāles aktuālo prasību skatījumā;
• ieaudzināt cieņu pret sabiedrību un tās morālajām prasībām, kā arī neiecietību pret sadzīves normu pārkāpumiem, nostiprināt morālo stāju (42, 250.- 251.lpp.).
Savukārt L. Žukovs uzskata, ka ar tikumisko audzināšanu pieaugušie ietekmē bērna gribu uzvesties un darboties saskaņā ar vecākas paaudzes paražām, kultūras vērtībām, veicinām bērna ieaugšanu sabiedrībā (43).
Tomēr bērni ir ļoti dažādi – katrs ar savu raksturu, temperamentu un ģimenes audzināšanas īpatnībām. Bērns aug, un līdz ar viņu veidojas un nostiprinās tikumiskie jeb morālie pamati. Cik stipri un nesagraujami tie būs, atkarīgs no pieaugušajiem. Tāpēc ir ļoti svarīgi kā norisināsies bērnu audzināšana ģimenē, skolā, sabiedrībā.
Visās skolās, arī speciālajās, kurās mācās bērni ar dažādiem attīstības traucējumiem, uzdevums ir sagatavot atbildīgu cilvēku, kurš spējīgs novērtēt notiekošo un veidot savu darbību atbilstīgi ar viņam apkārt esošo cilvēku interesēm. Šī uzdevuma risinājums saistīts ar stabilu tikumisko īpašību veidošanu skolēna personībā. Tāpēc gan mācību, gan audzināšana procesā svarīgi ir radīt tādus apstākļus, kuros skolēnam attīstītos prāts, jūtas, fantāzija, griba, veidotos tikumisks raksturs.
Ļoti liela nozīme tikumiskajai audzināšanai ir arī speciālajās skolās, kur mācās bērni ar garīgās attīstības traucējumiem. Arī šie skolēni ar dažādiem attīstības traucējumiem ieņems zināmu vietu sabiedrībā, veidosies par sabiedrības locekļiem. Šie bērni un jaunieši savā ziņā ir riska grupā, jo savu attīstības traucējumu dēļ šiem bērniem ir apgrūtināta saskarsme un sazināšanās ar vienaudžiem un pieaugušajiem cilvēkiem primāro intelekta traucējumu un sekundāro traucējumu dēļ. Līdz ar to tikumiskā audzināšana ir neatņemama mācību un audzināšanas procesa sastāvdaļa.
Kā uzskata pedagogs I. Freimanis tad, galvenais tikumiskās audzināšanas uzdevums ir audzināt bērnus ar garīgās attīstības traucējumiem to vispāratzīto tikumisko vērtību garā, ko latviešu tauta ir uzkrājusi gadu tūkstošu gaitā un nodevusi mūsdienu paaudzei. Tikumiskajai audzināšanai jākļūst par pamatu, kas nosaka katra skolēna uzvedību gan attieksmēs vienam pret otru, pret ģimeni, gan pret apkārtējiem cilvēkiem, pret savu valsti un savu Latviju (10, 222.lpp.).
Jo katram laikmetam ir savi audzināšanas ideāli, savas vērtības, kuras ir izmantojamas jaunās paaudzes tikumiskajā audzināšanā šodienas tik mainīgajā pasaulē.
Tādēļ autore izvēlējās diplomdarba tematu: Tikumiskās audzināšanas iespējas darbā ar jauniešiem ar viegliem garīgās attīstības traucējumiem speciālo internātpamatskolu arodklasēs.
Pētījuma priekšmets: Garīgās attīstības traucējumi un tikumiskā audzināšana.
Pētījuma objekts: Mācību un audzināšanas process speciālajā internātpamatskolā.
…
