Mantojuma institūts jau pastāv vairākus gadu simtus. Ar gadiem mantojuma tiesības sāka vairāk attīstīties, tika veikti vairāki grozījumi līdz pat mūsdienām.
Līdz pat 1937. gadam 28. janvārim Latvijas Republikā nebija izstrādāts vienots Civillikums. „Latgalē bijā spēkā 1832.gada cariskajā Krievijā kodificētās civiltiesības (Latgales civillikums). Savukārt uz pārējo Latvijas teritoriju attiecās 1864.gada Baltijas Vietējo likumu kopojuma III.daļa (Latvijas civillikums). Neskatoties uz to, ka Latvijas Republikā nepastāvēja pilsoņu iedalījums kārtās, zemniekiem bija savas, īpašas reģionāli regulētās privātās tiesības ( Vidzemes zemnieku likums un Kurzemes zemnieku likums).”1
„Pēc Kurzemes zemnieku likuma pie obligatoriskiem mantiniekiem piederēja laulātais, lejupējie, augšupējie, īstie brāļi un māsas un viņu bērni, bet pēc Vidzemes zemnieku likuma – tikai bērni un to pēcnācēji, bet ja tādu nav, tad testatora dzīvie vecāki un vectēvs ar vecmāti. Tātad Vidzemes zemnieku likums par neatraidāmiem mantiniekiem neuzskatīja nedz laulāto, nedz arī brāļus un māsas un to bērnus.”2 Tādējādi Latvijas republikas civiltiesības, veidoja nevis vienotu sistēmu, bet „tiesību peļķes.” Šāda tiesību sistēma tika pārtraukta 1938.gada 1.janvārī, kad stājās spēkā Latvijas Republikas Civillikums, kurš strukturāli tika iedalīts 4. daļās: ģimenes, mantošanas, lietu un saistību tiesībās.
Līdz ar Latvijas Republikas okupāciju 1940.gadā Latvijas tiesību sistēmu nomainīja ar padomju tiesībām, attiecinot uz Latvijas PSR Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas 1922. gada Civilkodeksu. „Mantošanas tiesību jomā Civilkodekss noteica mantošanu gan pēc likuma , gan testamenta. Testamentārā mantošana tika ierobežota ar testatora tiesībām palielināt vai samazināt testamentā likumīgajiem mantiniekiem pienākošās mantojuma daļas, vai arī izslēgt kādu no mantiniekiem no likumā paredzētās mantojuma daļas saņemšanas. …