Čehu domātājs un pedagogs Jans Amoss Komenskis akcentē, ka cilvēkam jāmāca smelties gudrības nevis no grāmatas, bet no dabas. Cilvēkam ir dabiska vajadzība izzināt pasauli un sevi tajā.
Pēc J. Dzervinika domām: „Radīt bērnos interesi par dabas pētīšanu ir viens no dabaszinātņu mācību uzdevumiem skolā” (Dzerviniks, 2008).
Ģirupnieks un Delle uzskata, ka tieši dabaszinātnes māca skolēnu objektīvi novērot dabu un dabas parādības, analizēt un izprast tās, izprast parādību sakarības, veidot slēdzienus (Ģirupnieks, Delle, 1931).
Sākumskolas skolēniem raksturīga konkrētā domāšana. Regulāri atkārtojot mācīto, saistot ar jaunām zināšanām, veidojas noturīgas zināšanas. Īpaši tas būtu jāievēro mācību priekšmetā dabaszinības, kur standarts nosaka daudz apgūstamo prasmju un zināšanu, ko paredzētajās divās stundās nedēļā ir iespējams apgūt tikai tad, ja ļoti rūpīgi izplāno mācību stundas.
Dabaszinību priekšmets ir viens no tādiem priekšmetiem, kurus nedrīkst mācīt tikai no grāmatas. Skolēni ir jāmudina vērot, izdarīt secinājumus. Pēc Volša domām skolotājiem dabaszinību priekšmets ir jāmāca kā izpētes veids. Volša uzsver, ka bērni pēc savas dabas ir pētnieki, kas aktīvi meklē informāciju par savu apkārtni. Bērni cenšas izprast apkārtējo pasauli ar novērojumu un eksperimentu palīdzību (Volša, 1998).
Pavasaris – skaists un dzīvības pilns gadalaiks. …