Tā kā demokrātija nozīmē “tautas varu”, tad analizējot jebkuru demokrātisku valsti ir svarīgi noskaidrot, kas ir tauta – pilsoņu kopums, kam ir tiesības piedalīties to pārstāvju izvēlē, kas būs pie varas un tādējādi ietekmēs valsts un tās iedzīvotāju dzīvi, pamatojoties uz “personas noturīgu tiesisku saikni”1 ar attiecīgo valsti, kā pilsonība ir definēta Latvijas Pilsonības likumā.
Latvijai, īpaši ņemot vērā PSRS imigrācijas politikas radītās sekas, pēc neatkarības atjaunošanas 1991. gadā pilsonības jautājums kļuva ļoti būtisks, un tas savu aktualitāti saglabā arī šodien. Aktualitātes saglabāšanos nosaka vēl arvien lielais Latvijas iedzīvotāju skaits, kam nav Latvijas pilsonības. Šīs situācijas problemātika tiek saistīta ar diviem jautājumiem, proti, tiesību ierobežojumiem nepilsoņiem un lēno cittautiešu integrāciju, pastāvot plaši izplatītam uzskatam, ka pilsonības iegūšana ir viens no būtiskākajiem integrācijas priekšnoteikumiem.
Pilsonības politika ir šī darba centrālā tēma. Pētot starptautisko organizāciju iesaisti pilsonības politikas veidošanā Latvijā, analīzei izvēlētas Eiropas Drošības un sadarbības organizācija, Eiropas Padome un Eiropas Savienība, izpētes gaitā redzot, ka tieši šo organizāciju ietekme ir bijusi visnozīmīgākā.
Valsts pilsonības politikas pamatā ir Pilsonības likums, kas nosaka gan pilsoņu loku, to tiesības un pienākumus, gan iespējas iegūt attiecīgās valsts pilsonību, gan arī pilsonības zaudēšanas un atjaunošanas noteikumus. Tādēļ uzmanība tiks pievērsta starptautisko organizāciju ietekmei uz Pilsonības likuma izstrādi, pieņemšanu un izmaiņām, kā arī uz citiem pilsonības politiku regulējošajiem dokumentiem, piemēram, lēmumiem, ko pieņēmusi Latvijas Republikas Augstākā Padome 1990. gadu sākumā.
Izvēlētā pieeja ir analītisks skatījums uz starptautisko organizāciju ietekmi no plurālisma skolas pozīcijām, uzskatot par atbilstošu šīs teorijas pamattēzi, ka vara ir izkliedēta starp dažādiem aktieriem, kas sacenšas savā starpā.…