Ievads
Cilvēkam jau no agras bērnības ir jāapzinās, ka viņš ir dabas daļa.
Bērniem vienmēr kaut kādā veidā ir saskare ar dabu. Viņus saista pļavas un meži, ziedi, tauriņi, vaboles, putni, zvēri, krītošas sniega pārslas, strautiņi un peļķes utt. Daudzveidīgā pasaule bērnos izraisa interesi, zinātkāri, rosina uz rotaļām, darbošanos, radošu darbu. Taču patstāvīgā saskarē ar dabu bērni ne vienmēr visu izprot, viņiem var arī veidoties nevēlama attieksme pret augiem, dzīvniekiem. Svarīgs pirmsskolas izglītības iestādes uzdevums ir ieaudzināt bērnos spēju saskatīt dabas skaistumu, kā mīlestību, saudzīgu un rūpīgu attieksmi pret to (9; 3).
Bērns ierodas pasaulē ar spēju visu uztvert emocionāli. Uztveres emocionalitāti bērnībā nosaka arī atmiņas un iztēles īpatnības. Ja bērns apkārtējo pasauli redz noraidošu, ļaunu, vienaldzīgu, tad tas var kaitēt arī bērna valodas apguvei, uzvedībai, spējai mācīties un kontaktēties ar citiem cilvēkiem. Tuvība dabai ir svarīgs faktors cilvēka pasaules uzskatu veidošanā. Mīlestība pret dabu palīdz izveidoties cilvēkam kā personībai.
Spēja uztvert skaisto nav dabas dāvana, tā ir jāizkopj. Ir jāpalīdz bērnam pirmskolas vecumā veidot skaistuma izjūtu, jo tā rada vēlmi aprūpēt, saudzēt, radīt. Bērns dabu uztver un pārdzīvo. Dabas skaistuma uztveršana ir ceļš uz cilvēka tālāku izaugsmi un pilnveidošanos.
Dabas unikālais raksturs paver pedagogam plašu iespēju spektru darbā ar bērniem. Pārdomāti piedāvāts dabas materiālu klāsts sekmīgi attīsta ne tikai bērna izziņas procesus, bet arī personību kopumā.
Tomēr mūsdienu apstākļos jautājums par bērna un dabas attiecībām izvirzās kā svarīga psiholoģiski pedagoģiska problēma. Daba bieži tiek aizstāta ar paša cilvēka radītajām lietām. Pastaiga un atpūta tiek aizstāta ar televīziju, videofilmām, datorspēlēm. Notiek cilvēka, tātad arī bērna attālināšanās no dabas.
Pirmsskolas vecumā jāveicina bērna spēja just līdzi, prasme priecāties par skaistumu dabā, prast saskatīt sakoptas vides skaistumu.
Bērni un spēle – arī šie jēdzieni šķiet neatdalāmi, jo, ja bērns ir vesels, viņš spēlējas. Tas liekas pats par sevi saprotams, tomēr teorētiski izprast bērnu spēles būtību nav vienkārši. Rodas jautājumi: vai bērnu spēle ir pastāvējusi vienmēr? Kā bērni spēlējušies sensenos laikos; kā pret to izturējās pieaugušie?
Tā varētu uzskaitīt daudzus līdz galam neatbildētus jautājumus. Šobrīd ir zināms, ka spēle ir neatņemama bērna dzīves sastāvdaļa, spēlē bērns izzina apkārtējo pasauli, izsaka savas izjūtas, apgūst visdažādākos uzvedības veidus un lomas, cilvēku savstarpējās attiecības. Spēle ir arī bērna morāliskās attīstības skola, nevien priekšstatos, bet arī uzvedībā, rīcībā.
Bērnu priekšstatu paplašināšanai par dabas parādībām un priekšmetiem plaši tiek izmantotas dažādas spēlēs, rotaļas un rotaļnodarbības. Tajās bērni uzkrāj juteklisko pieredzi, radoši apgūst zināšanas. Rotaļa rada bērnam emocionālu komfortu, līdzsvaru, apmierinājumu, prieka, brīvības un drošuma izjūtu. Rotaļājoties bērni attīsta domāšanu, iztēli, gūst plašu pārdzīvojumu spektru, var darboties radoši.
…
