Pēdējo desmit gadu laikā aktuāla ir problēma par bērnu ar speciālām vajadzībām audzināšanu, mācīšanu, par viņu iekļaušanos sabiedrībā. Vairums šo bērnu mācās speciālajās skolās. Šo skolu galvenais uzdevums ir radīt apstākļus un dot iespēju skolēniem ar speciālajām vajadzībām iegūt zināšanas vispārizglītojošajos priekšmetos, sadzīves un darba prasmes, akcentējot praktisko ievirzi, kā arī sagatavot viņus dzīvei un integrācijai sabiedrībā. Pie kam šādu bērnu Latvijā nav maz. To veicina valsts ekonomiskā situācija. Šķiet, ar vispārcilvēciskām vērtībām mūsu valstī viss ir kārtībā – vismaz publiski un teorētiski. Humānā sabiedrībā ir vieta visiem cilvēkiem, lai kāds būtu viņu ārējais izskats, intelekta līmenis un spēja apgūt izglītības standartu saturu.
Likums par izglītību nodrošina vienlīdzīgas tiesības uz izglītību visiem bērniem, nešķirojot viņus veselajos un slimajos, spējīgajos un mazāk spējīgos. Pasaules attīstītāko valstu pieredze rāda, ka bērnus ar speciālajām vajadzībām var sekmīgi iekļaut parastajās mācību iestādēs kopā ar veselajiem bērniem. Pasaules skatījums uz bērniem ar speciālajām vajadzībām, problēmbērniem pēdējos 50 gados ir strauji mainījies. Tā pedagogi un psihologi veicot dažādus pētījumus, ir izdarījuši secinājumus, ka darbs ar šādiem bērniem ir optimāls tikai tad, ja ir apzinātas un tiek respektētas visas šo bērnu īpatnības. Un nevar runāt par kaut kādām universālām standartmetodēm audzināšanas un mācīšanas procesā, kas der visiem skolēniem visās situācijās.
Pēdējos gados daudz runā, raksta, ka šādus bērnus ir nepieciešams integrēt vispārējās izglītības iestādēs. Notiek arī pirmie mēģinājumi – tiek veidotas korekcijas klases. Reizēm tas ir veiksmīgi, bet reizēm pilnīgi pretējs rezultāts – skolēns tiek “pazaudēts”. Process tiek veikts tikai tādēļ, ka to prasa augstākstāvošās institūcijas vai darba vietu skaits attiecīgā izglītības iestādē. Mūsu sabiedrība tam vēl nav gatava ne morāli, ne ekonomiski. Latvijā daudzkārt dzirdams, ka visi bērni ir apmācāmi pēc standarta “rāmīšiem”, viņiem jātiek galā ar mācībām , savu uzvedību, ar prasmi iekļauties kolektīvā tā , kā māca skolotājs, kā to prasa pieņemtie standarti. Sabiedrības izpratnes līmenis ir iestrēdzis kaut kur pagātnē.
Vispārizglītojošās skolās skolēni nav raduši redzēt, kopā darboties ar bērniem, kuri ir gan fiziski, gan ar savu uzvedību, saskarsmes prasmēm atšķirīgi no citiem bērniem. Bērniem ar šādām problēmām parastajā skolā rodas nepatīkamas situācijas un bez esošajām garīgajām traumām vēl papildus traumas. Apkārtējie, pastiprināti pievēršot uzmanību, saasina doto situāciju. Tā rezultātā pasliktinās sekmes, bērns kļūst bikls, vai agresīvs, noslēdzas sevī, pastiprinās mazvērtības komplekss, kas jau tā raksturīgs šādiem bērniem. Attieksme var mainīties, ja bērni redzēs un sapratīs, ka slimie bērni patiesībā ir tādi paši kā pārējie, ka viņi spēj izdarīt daudzko tādu, kas spēj pārsteigt apkārtējos. Bet tas var notikt tikai tad, kad tam būs gatava visa sabiedrība. Tam ir vajadzīgs liels, smags izglītojošs darbs. Tam nepieciešams laiks.
Arī pedagogi nav gatavi tādam solim. Masu skolās bērniem ar veselības problēmām ir nepieciešama individuālā pieeja, kas ir neiespējama lielā skolēnu skaita dēļ klasēs. Otrs iemesls - samērā smagās programmas apguve, kas no skolotāja prasa lielu darbu. Skolotāja svarīgākais uzdevums ir nepazaudēt katru atsevišķu bērnu, nemērīt viņa likteni kaut kādos ciparos, ierēdnieciskās atskaitēs, bet gan izprast viņa vajadzības, viņa izturēšanos, reakcijas, kā palīdzēt. Integrācijas process izvirza prasību pēc kvalificētiem speciālajiem pedagogiem, psihologiem un sociālajiem darbiniekiem, kam ir dziļas zināšanas speciālajā pedagoģijā, īpaši psiholoģiskos jautājumos par bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem. Ikvienam speciālistam, kas nodarbojas ar bērniem ar speciālajām vajadzībām, jāorientējas dažādās speciālās psiholoģijas nozarēs, lai atklātu traucējumu cēloņus un to korekcijas iespējas.
Šinī jomā mūsu valstī vēl ir bezgala daudz darba, daudz nesakārtotu jautājumu, kas būtu risināmi valstiskā mērogā. dažkārt liekas, ka atsevišķām valsts amatpersonām arī vajadzētu izglītoties speciālajā pedagoģijā un psiholoģijā, lai varētu izstrādāt daudz reālākas izglītības koncepcijas un administratīvi nodrošināt tās praktiskās realizācijas iespējas.
Integrēšanas procesu nedrīkst sasteigt. No savas personīgās pieredzes, varu teikt, ka bērni ar īpašām vajadzībām vislabāk tomēr jūtas speciālajās skolās. Šeit viņi jūtas kā ģimenē, kur par viņu rūpējas, kas daudziem tik ļoti pietrūkst. Bērni tiek uzklausīti, tiek doti padomi, netiek atstumti, izsmieti, ir iespējas attīstīt savus talantus, savas vēlmes savā ierastajā vidē, kur bērns tiek uztverts kā personība, tiek celta viņa pašapziņa, tiek attīstītas saskarsmes iemaņas. Šajās skolās bērnu skaits ir neliels, tādēļ pedagogs var nodrošināt un labāk pievērsties audzināšanas, mācīšanas un korekcijas darbam. Speciālajās skolās strādā pedagogi ar pieredzi, viņiem ir plašas un ļoti specifiskas zināšanas, kas ir iegūtas ilgstošā saskarsmes pieredzē, strādājot ar šādiem bērniem.…
