Sodu izcietušās personas ir viena no tām iedzīvotāju riska grupām, kura vistiešākā nozīmē ir pakļauta sociālai atstumtībai, un tāpēc jo svarīgāk būtu aktīvāk veikt šo riska grupas cilvēku atgriešanu sabiedrībā, līdz ar to kopumā nodrošinot mūsu sabiedrības drošumu un pilntiesīgu un kvalitatīvu sabiedrības locekļu atgriešanos kopienā.
Sociālo atstumtību var definēt dažādi, to var traktēt kā sociālās sasaistes zudumu. Atstumtības izpausme ir sabiedrības locekļu nevarība izmantot piedāvātās iespējas. Šo negatīvo procesu ietekmē cilvēki paliek ārpus resursu sadales mehānisma, ārpus varas attiecībām, ārpus kultūras un identitātes. Tas norāda uz iespēju trūkumu vairākās dimensijās- mājokļu jautājumos, veselībā, izglītībā, sociālajās attiecībās un līdzdalībā.[14,36]
Likumpārkāpēja sociālā rehabilitācija un integrēšanās sabiedrībā ir reāla, ja tajā iesaistās trīs puses-indivīds, valsts un sabiedrība.
Pirmkārt, tas ir atkarīgs no bijušā ieslodzītā, ja viņam ieslodzījuma laikā ir mainījusies vērtību sistēma un viņš vēlas iekļauties sabiedrības dzīvē, kā arī, ja viņam atjaunotas ieslodzījuma laikā zudušās sociālās prasmes un ir apgūtas zināšanas, kas veicina indivīda integrāciju jaunajā sociālajā vidē.
Otrkārt, tas ir atkarīgs no valsts, kas ar savas likumdošanas un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu sistēmas palīdzību rada apstākļus, lai nodrošinātu bijušā ieslodzītā pamatvajadzības (mājoklis, darbs, izglītība) un sociālo iemaņu atjaunošanu.
Un treškārt, tas ir atkarīgs no sabiedrības (kopienas, ģimenes, darbabiedriem, apkārtējās sociālās vides) gatavības pieņemt bijušo ieslodzīto savā vidū un atbalstīt viņa pozitīvos centienus.
Iztrūkstot kādam no šiem faktoriem, sociālā rehabilitācija un sociālā integrācija var izrādīties neveiksmīga. Bijušais ieslodzītais var nokļūt sociālā izolācijā un izmisuma spiests var dažkārt apzināti atkal nostāties uz likumpārkāpuma ceļa un agri vai vēlu atgriezties ieslodzījumā.
Savu gatavību risināt šos jautājumus Latvijas valsts ir izteikusi jau 1995.gadā, piedaloties pasaules valstu vadītāju sanāksmē Kopenhāgenā par sociālās attīstības jautājumiem. Vienkopus ar 116 valstu un valdību vadītājiem Latvijas valsts prezidents parakstīja Kopenhāgenas sociālās attīstības deklarāciju un darbības programmu. Tajā izstrādātā darbības shēmā vairākkārt uzsvērts, ka sociālā progresa sekmēšanai, taisnīgumam un cilvēku apstākļu uzlabošanai nepieciešams izveidot atbilstīgu fizisko un sociālo vidi, lai neizdevīgā stāvoklī esošas un viegli ievainojamas grupas tiktu iekļautas sociālajā attīstībā. Sanāksmes dalībvalstis apņēmās izveidot sociālās aizsardzības un atbalsta programmas, lai palīdzētu cilvēkiem, kas bijuši izslēgti no ekonomiskās darbības, tādējādi novēršot viņu sociālo izolētību vai apkaunojumu. Dalībvalstis apliecināja nepieciešamību izveidot nodrošinājumu noziedznieku, it īpaši jaunu noziedznieku, rehabilitācijai un reintegrācijai produktīvā nodarbinātībā un sabiedriskajā dzīvē pēc viņu atbrīvošanas.
Tomēr joprojām var apgalvot, ka mūsu valstī nav vienotas un stabilas sistēmas, kas nodrošinātu sodu izcietušo personu integrāciju sabiedrībā. Saņemtās palīdzības apjoms, kas pārsvarā aprobežojas ar materiāla naudas pabalsta veidu, neatrisina un neuzlabo situāciju, bet dod tikai īslaicīgu iespēju apmierināt visnepieciešamākās vajadzības, nesniedzot personai palīdzību tālāk pašai spēt sociāli kvalitatīvi pastāvēt.
Latvijā ir ļoti augsts ieslodzīto skaits, sodu izcietusī persona pēc atbrīvošanās no soda izciešanas iestādes, atkal un atkal nostājas uz noziedzības ceļa un nereti tam par iemeslu ir valstiskā mērogā sniegtās palīdzības neefektivitāte. Kā biežāk minamie cēloņi tam ir vājās sociālās palīdzības sniegšanas mehānisms un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu nepietiekamība un motivācijas trūkums, šo pakalpojumu neiekļaušana vienotā sistēmā.
Līdz likumdošanas aktos veiktajiem grozījumiem, Valsts Probācijas dienesta sniegtās postpenitenciārās palīdzības ietvaros klientam sniedza palīdzību dokumentu kārtošanā, nodarbinātības un mājvietas jautājumu risināšanā, kā arī tika piedāvāta iespēja piedalīties sociālās uzvedības korekcijas programmās. Palīdzība tika sniegta sadarbībā arī ar nevalstisko organizāciju, valsts un pašvaldību institūcijām. Pēc Valmieras probācijas dienestā gūtās informācijas, no 2004. gada janvāra līdz 2006. gada jūnijam palīdzība sadarbībā ar sociālajiem dienestiem tika sniegta 585 gadījumos, dienesta finansētu sociālās rehabilitācijas centru pakalpojumi bija nepieciešami 269 klientiem, nodarbinātības jautājumi risināti 255 klientiem un dzīves vietas jautājums risināts 241 gadījumā. Šobrīd novadu sociālie dienesti vairumā aprobežojas ar neliela naudas pabalsta nodrošināšanu un dzīvojamās platības ierādīšanu, ja persona pirms notiesāšanas ir bijusi deklarēta konkrētā administratīvā teritorijā.…
