Šobrīd ne tikai visā pasaulē, bet arī Latvijā un mūsu Liepājā ļoti nopietna problēma ir narkomānija. Aizvien biežāk un aizvien arī gados jaunāki cilvēki, pat bērni, nonāk narkotiku varā. Kādi tam ir iemesli? Par galvenajiem tiek minēti vecāku uzmanības trūkums, mīlestības, sapratnes trūkums, vecāku aizņemtība, līdz ar to jaunietim tiek pievērsts arvien mazāk uzmanības un jaunietis sāk meklēt uzmanību ārpus mājas. Bieži vien tik ļoti ilgoto sapratni viņš rod jauniešu kompānijās, rodas kopējas intereses, tāpat arī rodas vēlme būt piederīgam. Nereti tieši ceļš no šīm jauniešu kompānijām noved pie alkohola un narkotisko vielu lietošanas, jo bara likumi prasa neizcelties un nebūt atšķirīgam, tātad, ja visi lieto narkotikas, tad visi. Tas var sākties it kā pavisam nevainīgi ar zālītes smēķēšanu, nākošais solis, piemēram, amfetamīns, un tad jau pamazām jaunietis ieslīgst arvien dziļāk narkotisko vielu purvā. Tāpat arī, uzskatu, ka šobrīd narkotikas Latvijā ir ļoti viegli pieejamas, atliek tikai izdarīt vienu telefona zvanu attiecīgajam cilvēkam, vienoties par narkotiku, daudzumu un cenu un tad tikai atliek satikšanās vieta un laiks, kad kārotā narkotika jau ir jaunieša kabatā. Ir dzirdēts, ka sākumā narkomānam lietošana šķiet kā paradīze: “Jā. Visapkārt ir tik daudz narkotiku. Narkotikas ir dzīves sastāvdaļa - kaifs, bizness. Tās paceļ jūs spārnos un nogāž zemē, tās liek jums satriecoši labi justies. Reizēm tās aiznes jūs uz citu planētu, Un reizēm gadās, ka atpakaļceļu jums nākas atrast pašiem. Es zinu, ko jūs pašlaik domājat. Jūs domājat: ak, vai, viņa ir narkomāne, tikai pusgadu prom no mājām, un viņa jau kļuvusi par narkomāni. Jūs, nabaga šmurguļi, jums ir izskalotas smadzenes. Redziet, narkotikas – tas ir kaifs. Tās liek jums labi justies, tas arī viss. Protams, tās ir stipras un tāpēc arī bīstamas. Kā pati dzīve. Ja tu pār to valdi, viss ir pa pirmo. To jums, protams, neviens neuzdrošināsies pateikt. Un ne jau tāpēc, ka gribētu jūs pasargāt no narkotikām. Ak, nē, viņiem nekas nav pretī, viņi pat vēlas, lai jūs tās lietotu. Viņi tikai grib būt droši, ka jūs lietosiet tās, kuras šie jums grib iesmērēt. Tā ir daļa no visuvarenās prāta kontroles. Tabaka, alkohols, medikamenti-labi; hašišs, LSD, heroīns-slikti. Padomājiet par to. Kas tās par mazām pudelītēm jūsu mammas zāļu skapītī? Cik daudz no tā visa viņa dienā ieņem? Cik bieži, pēc jūsu domām, viņa ir skaidrā prātā -reizi trīs mēnešos, kad izbeigusies recepte un viņa sīkiem solīšiem tipina pie daktera, lai izrakstītu viņai jaunu? To sauc par apstrādāšanu ar medikamentiem. Paldies, es labāk parakstu sev pati, ko vēlos, man nav vajadzīgi eksperti, kuri man pateiktu, kas man nāk par labu un kas ne. Un kā ar brālēnu Džonu, kurš ik dienas izsmēķē divdesmit cigarešu, izpūšot gaisā indi, elpojot to virsū savam bērnam, noskatoties, kā tas klepo, un vēl gardi pasmejoties par to? Kā ar jūsu tēti, kurš katru vakaru iegriežas krogā, lai izdzertu trīs, četras vai piecas pintes alus? Tā būtu laba mācība:palūkoties, kā viņa iekšas izskatīsies pēc gadiem trīsdesmit. Jūs jau nemaz nezināt, kas iet vaļā, kad jūs tiekat iesaiņoti savās gultiņās. Vai pēc tam, kad nodziest gaisma, allaž dzirdama pudeļu un glāžu šķindoņa? Iemetiet aci mājas bāriņā-tad jau paši redzēsiet. Bet kādā dienā jūs pieķer ar zāles smēķi rokā, un tad tikai iet vaļā:”Ak mans Dievs, tas bērns lieto narkotikas!” Un tad nāk policija un sociālie darbinieki, skolotāji, kas no rītiem ieskatās jums acīs, nodošana pāraudzināšanā, un, pirms paši esat to apjēguši , jūs jau esat sajukuši prātā un līdz ar to viņu ļaunākie murgi ir piepildījušies. Tā visa ir viena vienīga prāta kontrole. Tabakas ražotāju kompānijas, zāļu koncerni, alkohola ražotāji-tie to visu ir sašuvuši. Nav nekā peļama lietot viņu brūvētās lietas. Tabaka piešķir jums nevērīgu eleganci. Ak, jūs izskatīsieties satriecoši eleganti, pieslēgti skābekļa balonam un ar nogrieztām kājām. Jūs aizejat pie ārsta. Tā, padzeriet šo, padzeriet to, tas jums uzlabos pašsajūtu. Savukārt to draņķi, kas neiedarbojas, viņi sagrūž trešās pasaules valstīs, un kādu rītu jūs pamostaties un jūsu bērns ir bez rokām un ar vienu vienīgu aci kaut kur kakla apvidū. Sirsnīgi pateicos. Jā, man patīk šad tad papīpēt hašišu. Patīk pa šķipsniņai ieraut nāsīs. Tas liek man labi justies. Tomēr pats labākais ir heroīns. Es gribu teikt: VIS-VIS-LABĀKAIS. Pārējais ... LSD – jūsu domas iegūst dinamismu un sāk dzīvot paša savu, no jums neatkarīgu dzīvi. Hašišs-saasinās jūsu izjūtas. Bet ar heroīnu – ak! Jūs varat vienkārši cauru dienu sēdēt renstelē un justies tik ļoooti pacilāti. Dzīties pakaļ pūķim ... jā. Tā ir tāda ķīniešu maģija.Šie dūmi – tas ir jūsu ķīniešu pūķis, un, kad jūs ieelpojat šo pūķi, tas izlokās pa jūsu vēnām un jūs jūtaties labāk apr par visiem uz pasaules. Jūs jūtaties labāk nekā Čērčils, kad bija vinnējis karu, labāk nekā alu cilvēks, kurš tikko atklājis uguni, jūs jūtaties tik satriecoši kā Romeo, kurš tikko dabūjis gultā Džuljetu. …
