IEVADS
Nevienam nav noslēpums, ka iedzīvotāju stāvoklis daudzās dzīves jomās Latvijā ir kļuvis kritisks. Kā vienu no galvenajiem iemesliem var uzskatīt sabiedrības straujo polarizāciju sociālajā jomā, t.i., noslāņošanos bagātajos un nabagajos. Nav retums ģimenes, kurām pietiktu ar visai nelielu naudas summu vai līdzīgu materiālu palīdzību, lai izkļūtu no finansiālās krīzes, tomēr valsts iespējas palīdzēt ir ļoti ierobežotas. Savukārt nabadzība, kam var sekot bezcerība, arī depresijas stāvokļi, ļoti bieži noved pie izplatītākajām negācijām, piem., alkoholisma un ar to saistītajām problēmām, dažādām agresivitātes izpausmēm, sociālas norobežošanās, dezadaptācijas. Rezultātā dzīve ģimenē var kļūt nepanesama, no kā īpaši cieš bērni. Krīzes situācijas atrisināšana jau izmaksā daudz dārgāk (piem., bērnu ievietošana patversmē).
Jebkuram cilvēkam, bet it īpaši bērnam, izteiktu grūtību brīžos ir nepieciešams ne tikai materiāls atbalsts, bet arī dažāda cita veida palīdzība. Kritiskā brīdī pasacīts vārds var izšķirt visu cilvēka turpmāko dzīvi. [2] Turklāt tas attiecināms ne tikai uz bērniem, kam vēl nav īsti nobriedusi un nostabilizējusies uzskatu un vērtību sistēma, dzīves priekšstati un attieksmes.
Ikdienā cilvēks bieži pat neapzinās, ko nodara izsacīts vārds. Tas var likt smieties vai raudāt, dot iemeslu dzīvot vai vēlmi mirt. Tāpēc tieši tad, kad bērns vai arī pieaugušais kritiskā brīdī izmisīgi meklē palīdzību, vārda spēks atklājas visā savā spožumā un varenībā.
Neviens cilvēks, būdams sabiedrības loceklis, nevar dzīvot un pastāvēt pilnīgi suverēni un neatkarīgi no līdzcilvēkiem. Sabiedrības locekļi atrodas nepārtrauktās mijattiecībās. [1] Jebkura pārdzīvota, pret sevi vērsta agresivitātes izpausme nenovēršami izraisa agresivitāti arī pret apkārtējiem. Ja uz ielas, skolā, darba kolektīvā vai jebkur citur cilvēks to izjutis, viņš to vērš pret turpmākajiem saskarsmes subjektiem. Piemēram, ja vīrs vai sieva atgriežas no darba aizvainoti, nomākti, pārcietuši pret sevi vērstu agresivitātes izpausmi, tad parasti no tā cieš pārējie ģimenes locekļi un mājinieki, it īpaši, sava jūtīguma un neaizsargātības dēļ, bērni. Tādejādi viena cilvēka izraisītā agresivitāte rada ķēdes reakciju, līdz tā pārņem ne tikai kādu atsevišķu mikrostruktūru, piemēram, ģimeni, darba kolektīvu vai draugu kompāniju, bet arī – plašas sabiedrības daļas kopumā. [5]
Tāpēc, risinot sabiedrības atveseļošanas un garīgās labklājības problēmas, viens no pirmajiem un noteicošajiem jautājumiem ir agresivitātes ierobežošana. Mūsdienu Latvijā sabiedrība kopumā ir raksturojama kā ļoti agresīva. Agresīvs dzīves stils izpaužas it visur: darba kolektīvos, uz ielas, sabiedriskajās iestādēs un ģimenēs. [16]
Savukārt ciešanas no citu līdzcilvēku regulārām agresijām noved pie frustrācijas stāvokļa, izraisa pašcieņas un pašvērtības krišanos, apātiju vai pat depresiju, kam ieilgstot, rodas sociāla dezadaptācija. Tomēr psiholoģijas un socioloģijas pētījumi pārliecinoši apliecina, ka tieši sociālā dezadaptācija ir viens no galvenajiem agresivitātes veicinoājiem faktoriem. [23]
…