SECINĀJUMI UN PRIEKŠLIKUMI SOCIĀLAJAM DARBINIEKAM DARBĀ AR IESLODZĪTAJIEM IESLODZĪJUMA VIETĀ
1. Likumpārkāpēju psiholoģija un socializācijas pakāpe, arī vainas un atbildības izpratnes pakāpe atklājas viņu attieksmē un uzvedībā kopumā.
2. Deviantās uzvedības galvenās formas ir sekojošas: konformisms, inovācijas forma, rituālisms, retrīcisms, dumpis.
3. Deviantās uzvedības cēloņi ir vērtību orientācija, sociālās ievirzes, indivīdu raksturs, personīgās normas un uzskati. Tātad, primārais un vienīgais deviāciju identifikācijas kritērijs ir indivīda uzvedība un rīcība.
4. Eiropas Savienības valstīs lielu uzmanību pievērš ieslodzīto izglītības nepieciešamībai un nodrošināšanai.
5. Ieslodzījuma vietās vienlaicīgi atrodas apmēram pusotrs tūkstotis personu, kuriem nav profesijas ieguvei nepieciešamās bāzes izglītības un, līdz ar to, nav izredžu iegūt darbu pēc atbrīvošanās.
6. Vairumam ieslodzīto ir sociālo prasmju trūkums un līdz ar to šie cilvēki veido sociāli atstumtu iedzīvotāju grupu, kas, nespējot konkurēt darba tirgū, atkal un atkal var nonākt ieslodzījumā.
7. Izglītošanās mērķis un sociālo prasmju apgūšana un pilnveidošana ir personas, kura atrodas ieslodzījumā, normāla iekļaušanās darba tirgū pēc izlaišanas no ieslodzījuma vietas.
8. Veiksmīgi realizējot penitenciārās sistēmas reformu, ir iespējams uzsākt jaunu Latvijas cietumu vēsturi- humānu, cienīgu, taupīgu.
9. Galvenie jautājumi, kuri interesē personas, kuras atbrīvotas no ieslodzījuma vietām, ir sekojoši: informācija par vietām, kur lūgt palīdzību dokumentu kārtošanai; informācija par vietām, kur lūgt pabalstu un kādi pabalsti un cik lielā apjomā pienākas; normatīvā bāze un likumdošana attiecībā uz bijušo ieslodzīto tiesībām uz dažādu veidu palīdzību; normatīvā bāze, kas regulē tiesības uz dzīvokļa jautājuma risināšanu; nodarbinātības jautājumi; iestāžu darba laiki; konsultācijas par mantojuma, dzīvokļa īres tiesībām, dzīvesvietas deklarēšanu.
10. Strauja un radikāla dzīves plānu un dzīves veida laušana, nonākot sociālā izolācijā, rada cilvēka specifisku izpausmju kompleksu, tā saucamo ‘’brīvības atņemšanas sindromu’’ jeb cietuma sindromu.
11. Apgrūtinošo stāvokli notiesātais var pārvarēt ar adaptācijas palīdzību, pielāgojoties jauniem noteikumiem un normām, jauniem darbības apstākļiem.
12. Notiesātie pielāgojas sociālās izolācijas apstākļiem adekvātā vai neadekvātā veidā.
13. Sociālais darbinieks ieslodzījuma vietā palīdz klientiem risināt sociālās problēmas, pretrunas starp cilvēka dzīves vajadzībām un to apmierināšanas iespējām konkrētā sabiedriskā sistēmā, dažādos to līmeņos: mikro līmenī, kas ir individuāls darbs ar cilvēku jeb sociālā gadījuma risināšana, mezo līmenī- iestādes līmenī, piemēram, pabalstu veidu un to apjomu noteikšana, sociālo pakalpojumu kvalitātes izvērtēšana un jaunu pakalpojumu izveidošana, kā arī makro līmenī- valsts līmenī, piemēram, jaunas likumdošanas veidošana, sociālās politikas ietekmēšana, sociālo problēmu prognozēšana.
Studējot teorētisko literatūru, iepazīstoties ar cēloņiem, sekām un veicinošajiem faktoriem, kā arī, apkopojot pētījuma rezultātus autors iesaka sekojošos priekšlikumus sociālajam darbiniekam darbā ar ieslodzītajiem adaptācijas periodā.
1. Motivēt ieslodzītos adaptācijas periodā apmeklēt sociālo darbinieku un skaidrot sociālā darbinieka tiesības un pienākumus.
2. Sociālajam darbiniekam, kurš strādā ieslodzījuma vietā ir jāpiedāvā un jāskaidro visi palīdzības veidi, kurus var saņemt ieslodzītais.
3. Izstrādāt izdales materiālus par sociālā darbinieka lomu ieslodzījuma vietās, ar kuriem var iepazīties ieslodzītais nonākot brīvības atņemšanas iestādē.
4. Izstrādāt videomateriālus, kas saistīti ar reālu bijušo ieslodzīto pozitīvu atgriešanos no ieslodzījuma vietām, iesaistīšanos darba tirgū un pierādot, ka ir noderīgs pilsonis savai valstij.
5. Veicināt ieslodzīto izglītības līmeņa paaugstināšanu un iesakot labākos variantus šādā situācijā.
6. Noskaidrojot reālo situāciju un radīt apstākļus, kas mazinātu ieslodzīto degradāciju, ceļot viņu pašvērtējumu, attīstot saskarsmes prasmes, mazinot bezpalīdzības sajūtu un veicinātu atbalsta saņemšanu no ieslodzītā ģimenes.
7. Veicināt ieslodzīto runāt par savām problēmām, uzticēties sociālajam darbiniekam tā radot risinājumus aktuālām problēmām.
8. Sociālajam darbiniekam ir jārada zinoša, palīdzēt griboša un varoša darbinieka iespaids, lai ieslodzītais būtu spējīgs viņam uzticēties un saņemt atbalstu.
9. Sociālajam darbiniekam savs darbs ir jāorganizē tādā veidā, lai galvenās problēmas, ar kurām saskaras notiesātā persona atbrīvojoties no ieslodzījuma vietas (nepazīstami ārējie apstākļi, nespēja darboties atbilstoši tiem), nebūtu šķērslis adekvātā veidā iekļauties sabiedrībā.
Diplomdarba hipotēze ir apstiprinājusies- izprotot ieslodzīto personu vajadzības un problēmas, kā arī palīdzības organizēšanu adaptācijas periodā ieslodzījuma iestādē, ir iespējams izstrādāt priekšlikumus sociālā darba specifiskai organizēšanai ieslodzījuma vietā adaptācijas periodā.
Diplomdarbu var izmantot savā profesionālajā darbībā sociālie darbinieki, sociālie pedagogi un probācijas jomā strādājošie speciālisti kā izglītojošu materiālu.
Diplomdarba izvirzītais mērķis ir sasniegts un visi uzdevumi izpildīti.
…
