Secinājumi
Darba autore Japānas valdības dotajā definīcijā saskata trūkumus, jo var noprast, ka valdība nesaskata jaunietī antisociālu uzvedību, ja viņš, piemēram, ir pavadījis izolēti 3, nevis 6 mēnešus. Tādā veidā netiek izmantota iespēja palīdzēt jauniešiem jau sākumstadijā, kad viņi izolēti ir pavadījuši tikai nelielu laiku. Arī raksturojums par to, ka tiek pārtrauktas attiecības ar apkārtējo pasauli, nav radis savu pamatojumu, jo atsevišķos gadījumos, sindroma upuri turpina kontaktēties ar savu ģimeni.
Pēc autores domām, mūsdienu situācija ir uzlabojusies. Ja vēl pirms desmit gadiem valdības rīcību varēja raksturot kā „gaidīt un noskatīties, kas notiks”, kas bija ierastā atbilde uz vecāku lūgumiem palīdzēt viņiem tikt galā ar šo hikikomori sindromu, tad mūsdienu Japānā daudz, kas ir mainījies. Japāna ir publiski atzinusi, ka šāda problēma pastāv viņu valstī. Palīdzības programmas un centri ir gan valdības, gan nevalstisko organizāciju veidotas. Tāpat ir pieejama arī speciālistu palīdzība šiem jauniešiem un viņu vecākiem caur internetu, visbiežāk šie konsultanti paši ir bijuši kādu laiku hikikomori vai to vecāki, tāpēc viņi kalpo kā piemērs, ka visu ir iespējams mainīt. Un tas pierāda tikai to, ka valdība ir radusi pagaidu variantu tam, kā risināt problēmu, kura jau pastāv, bet variantu, lai šāda problēma nerastos vispār valstī, Japāna pagaidām vēl nav atradusi.
Darbā tika izvirzīta hipotēze, ka valdība līdz dotajam brīdim, vēl nav atradusi veidu, kā Japānā radīt situāciju, lai hikikomori fenomens nebūtu iespējams valstī. Tiek veidotas dažādas palīdzības programmas, dibināti centri, piedāvātas iespējas mācīties specializētajās skolās. Taču šī palīdzība ir domāta tad, kad jau valstī pastāv hikikomori sindroma upuri, lai samazinātu viņu skaitu, tāpēc tiek uzskatīts, ka izteiktā hipotēze ir atradusi sev pamatojumu. Izvirzītie uzdevumi bija izanalizēt sociālos faktorus, kas izsauc jauniešos antisociālu uzvedību, lai varētu pateikt, ka sociālā vide ietekmē hikikomori visvairāk. Sociālajā vidē tiek iekļautas tādas sfēras kā ģimene, skolas un darba vide, kā arī sabiedrības spiediens.
Ir pierādīts, ka lielākā daļa sindroma upuri nāk no vidusšķiras ģimenēm, kur vecāku ienākumu līmenis pieļauj, ka bērni var nestrādāt un palikt mājās. Valdībai vajadzētu tuvāk izpētīt šīs ģimenes, kuras ir hikikomori sindroma riska grupā, lai saprastu, kāpēc bērniem rodas tāda ideoloģija, ka viņi var atļauties nestrādāt. Kā zināms, tad vecāki un izglītības sistēma saskata draudus, ja bērnam ir pārāk daudz brīva laika no mācībām, tāpēc viņi praktiski visu dienu tiek nodarbināti skolā un vakarā ir jāpilda daudz mājas darbu. Iespējams, ka mūsdienu jaunatnei tas ir pārāk liels spiediens, jo viņiem pilnībā nepaliek brīvā laika sev pašiem. Un daudzi izvēlas vienkāršāko variantu, lai tiktu prom no šīs vides, respektīvi, izslēdz sevi no sabiedrības vispār. Japānai vajadzētu sākt apsvērt ideju par to, lai padarītu mācību procesu vienkāršotu, it sevišķi daļu, kas saistās ar iestājeksāmeniem. Jo vairāk cilvēku spēs turpināt mācības universitātēs, jo vairāk izglītota darba spēka Japānai būs nākotnē. Arī emocionāli spēcīgo tēvu trūkums ir viens no iemesliem, jo mātes – dēla starpā ir izveidojušās tādas attiecības, kad māte ļauj bērnam darīt to, ko viņš vēlas un nepārmet, ja atvase izvēlas dzīvot izolēti. Autore ir arī pamanījusi, ka viena bērna ģimenes visbiežāk kļūst par hikikomori sindroma upuriem, tādā veidā arī skaidri tiek parādīts, ka vecāki nepietiekami pievērš savam bērnam uzmanību, jo ir grūti iedomāties, kāpēc lai ģimenē, kur tiek pastāvīgi pārrunātas problēmas, kas skar bērnu, jaunietis izvēlētos dzīvot izolēti.
Tā, kā skolā un darbā pusaudži un jauni cilvēki pavada lielāko savas dienas daļu, tad šeit pastāvīgi rodas konflikta situācijas, it sevišķi bieži novērojama parādība ir idžime un depresija. Darba devējam un skolotājiem vajadzētu rūpīgāk pievērst uzmanību tam, kādā vidē atrodas viņu darbinieki un skolnieki. Nevajag izvairīties no tādām sarunām, kur abas iesaistītās puses piedāvātu savus risinājumus, lai šo vidi padarītu drošāku un draudzīgāku visiem, kuri tajā atrodas. Kā īpašu piedāvājumu tieši skolām, darba autore iesaka, rast veidu, lai klases audzināšanas stundās skolotājs vairāk stāstītu par ētikas jautājumiem un vienlīdzību, lai bērni iemācītos cienīt cits citu, kā arī nodrošināt mācību iestādē vismaz vienu psihologu, kurš strādātu ar bērniem. Vēl viens risinājums būtu arī vainīgā nosodīšana publiski,visas klases priekšā, tas manāmi samazinātu vardarbību skolā, jo tiktu skaidri parādīts, ka idžime - tas ir slikti.
…
