Lasīt mācīšanas pirmsākumi Latvijā meklējami senā pagātnē, par to varam pārliecināties lasot dažādu autoru biogrāfiskos atmiņas tēlojums, piemēram, J.Jaunsudrabiņa „Baltajā grāmatā”, kā arī A. Brigaderes „Annelē”, kur kā pirmā lasāmā grāmata ģimenē tiek izmantota Bībele. Mūsdienās pirmie pamati bērna lasītprasmes apguvei tiek likti jau kopš bērna dzimšanas, kad tiek veicināta dažādu skaņu veidošana zīdaiņiem.
Lasītprasme tiek definēta kā spēja uztvert, saprast, novērtēt, izmanot rakstisku informāciju un iegūtās zināšanas dažādās situācijās. Lasīšana nozīmē lasītā teksta izpratni, tā izmantošanu un informācijas lietošanu mācību procesā visā dzīves laikā (REF: Lasītmācīšana viegli un ar prieku, 2015).
Balstoties uz Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas, jeb OECD pētījumu, Latvijas skolēniem sasniegumi lasīšanā ir nedaudz zemāki par pasaules attīstītāko valstu vidējo rezultātu (OECD pētījums, 2019), kas norāda uz nepietiekami vērstu uzmanību uz lasītprasmi, kā nozīmīgu pamata prasmi skolēniem, kas arī iezīmē konkrētās tēmas nozīmību skolēnu sasniegumu un sabiedrības kontekstā kopumā. Lasītprasmes attīstībā ir būtiski nodrošināt pakāpenību un pēctecību un tādēļ pirmsskolā ir sevišķi svarīgi ar izglītības iestādes vidi, pedagoģisko procesu veicināt interesi par burtu, vārdu, valodu un grāmatu, kā arī mērķtiecīgi attīstīt gan lasītprasmi, gan rakstītprasmi, kā tas noteikts Valsts pirmsskolas izglītības vadlīnijās (Geske, Ozola, 2007).…