Cilvēks piedzimst kā bioloģiska būtne. Par sociālu indivīdu, personību un individualitāti cilvēks kļūst, iegūstot sociālo pieredzi, kontaktējoties ar citiem cilvēkiem.
Veidojoties bērna attiecībām ar citiem cilvēkiem, tiek apgūtas sociālas prasmes. Un savukārt, apgūstot sociālās prasmes, veidojas attiecības ar citiem cilvēkiem un vidi ...(2)
Ik dienas, iekļaujoties dzīves ritmā, mēs nonākam ļoti daudzveidīgās attiecībās, dažādās situācijās, kur mums katram ir atšķirīgas lomas un pienākumi. Nav tāda cilvēka, kas varētu dzīvot ārpus sabiedrības. Bet sabiedrības izvirza arī zināmas prasības, kas ietvertas veselā virknē rakstītu un nerakstītu noteikumu.
Mūsdienu ātrajā dzīves ritmā ir svarīga loma cilvēka spējai iekļauties sabiedrības dzīvē. Par šo spēju liecina pieaugušo un bērnu saskarsmes prasmes. Sabiedriskums un prasmes kontaktēties ar apkārtējiem cilvēkiem nepieciešams, lai cilvēks varētu gūt panākumus dažādās dzīves sfērās. Socializācijas prasmju veidošana ir bērna normālas psihiskās attīstības svarīgs nosacījums, kā arī viens no galvenajiem uzdevumiem, gatavojot bērnu dzīvei. Pēc psihologa domam, vispirms bērnam jāapgūst prasme darboties kolektīvā, jānodrošina sociālā attīstība. Bērnam ir nepieciešama pieredze dzīvot un darboties plašākā sabiedrībā. Vērojot bērnus pirmsskolas iestādē un viņu vecākus ievēroju, ka ne visi vecāki izprot sociālo prasmju nozīmi bērna dzīvē.
6 – 7 gadu vecumā ļoti liela nozīme sociālās prasmes veidošanas ir rotaļām.
Rotaļa ir bērnības pavadonis. Pedagoģija un psiholoģija aplūko rotaļu kā pirmsskolas vecuma bērnu savdabīgu darbību, kā augoša organisma attīstībai nepieciešamu faktoru. (D. Dzintere)
Kā norāda D. Dzintere un citi autori, tad lomu rotaļā, kur bērni atdarina pieaugušo izturēšanos, runas veidu, valodu, atdarina normas un uzvedības standartus, priekšmetu sociālo funkcijas, kas veicina bērnu socializāciju.
Lai saprastu un sekmētu bērna socializācijas prasmes ir jāapzinās tas - ko bērns domā par sevi, par citiem, par dzīvi.…