Mūsdienās arvien lielāka nozīme ir jaunās paaudzes audzināšanai un mācīšanai, tās sagatavošanai darbam skolā. Pilnveidojot pedagoģisko procesu skolās, lielie uzdevumi tiek izvirzīti arī pirmsskolas audzināšanai.
Pirmsskolas bērnu iestāžu audzināšanas un izglītošanas darba kvalitātes paaugstināšanā un bērnu sagatavošanā sekmīgām mācībām skolā svarīga nozīme ir izziņas darbības iemaņu veidošanai, sensorai audzināšanai, kas ir bērnu vispusīgas attīstības pamats.
Sensorā audzināšana ir sensoro procesu (sajūtu, uztveres, priekšstatu) mērķtiecīga pilnveidošana un attīstīšana.[34.3.]
Sensorie procesi ir cieši saistīti ar sajūtu orgānu darbību. Priekšmets, kuru mēs aplūkojam, iedarbojas uz mūsu redzi; ar tausti mēs sajūtam, vai tas ir ciets vai mīksts, vai virsma ir gluda vai nē: skaņas, kuras izdod kaut kāds priekšmets, uztveram ar dzirdi. Tādejādi sajūtas un uztvere ir tieša, jutekliska īstenības izzināšana.
Vēl pirms neilga laika daudzi domāja, ka jaundzimušais ir akls, vai arī redz apkārtni kā pelēku miglu un nevar atšķirt skaņas. Tā tomēr nav! Bērnam piedzimstot ir jau zināms priekšstats par pasauli un atmiņas par viņa gaidīšanas prieku. Viņš ātri sāk atšķirt sev tuvo un mīļo cilvēku balsis, sejas un smaržas. Starp daudzām melodijām un pasakām, ko bērns dzird, viņš pazīst vēl augļa laikā dzirdēto dziedāto dziesmu vai stāstīto pasaku. Un tāpēc maņām – redzei, dzirdei, ožai, garšai un taustei – pakāpeniski attīstoties, paplašinās bērna pasaules izzināšana. Visi šie sensorie procesi ir apvienoti mūsos – gan bērnā, gan pieaugušā cilvēkā. Jaunpiedzimušā bērnā šīs sajūtas vēl ir ļoti vājas, tās nav vēl izveidojušās. Ir zināms, ka jutekļu attīstības trūkums stipri ietekmē bērna praktiskās dzīves veidošanos, tāpēc bērnu audzinātājām šīs sajūtas jāveido gan ar dažādu vingrinājumu palīdzību, gan ar rotaļām un iztēles līdzdalību. Bērnam ir jānodrošina piecu sajūtu orgānu izmantošana, iepazīstot apkārtējo pasauli: jāredz, jādzird, jātausta ar rokām, jāgaršo, jāizpēta.
Labākais, ko māte savam bērnam var dot, ir veseli miesas prāti jeb viņa orgāni – sajūtas. Sajūtas ir vārti,caur kuriem bērns nonāk saskarsmē ar ārpasauli. Sajūtu pareiza funkcionēšana sekmē bērna prāta, jūtu un gribas attīstību, tāpēc sajūtu attīstība un izveidošana ir svarīgs bērna audzināšanas uzdevums.
Pirmsskolas vecumā sajūtas un uztvere attīstās ļoti intensīvi. Bērnam, ienākot šajā pasaulē, viss liekas interesants, neredzēts, ko gribas saprast, izzināt, aptaustīt, sagaršot. Pedagogiem, kā arī vecākiem, ir jāpalīdz bērnam izzināt pasauli. Pareizi priekšstati par priekšmetiem vieglāk veidojas to tiešas uztveres (redzes, dzirdes un ožas) procesā, veicot ar tiem dažādas darbības.
Sensorās audzināšanas uzdevums ir panākt, lai visu, ko bērns vēlas uzzināt, saprast, sajust, viņš varētu izdarīt.
Bakalaura darba autore pievēršas sensorai izpētei, un līdz ar to arī iztēles veicināšanai bērnos. Tauste ir viena no galvenajām sensorās audzināšanas attīstības iezīmēm. Jau bērnam piedzimstot, tauste un redze ir galvenās sajūtas. Ar redzi viņš iekārojamo priekšmetu redz, un ar rokām viņš to iztausta, izjūt. „ Cilvēks nevienā savā mūža periodā neiemācās tik daudz, neuzņem tik jūtami katru iespaidu, nepielieto tik daudz uzskatu un neiegūst tik daudz zināšanu kā taisni priekšskolas periodā, t.i., agrā bērnībā. Šinī laikmetā bērni visvairāk attīstās kā miesīgi, tā garīgi; šinī laikmetā jāieliek pamati visām turpmākām zināšanām; šinī laikmetā pamazām nostiprinās bērna tikumiskie pamati. ”[43.6] 1 – 6 gadu vecums ir vislabākais laiks, kad bērnā var attīstīt šos jutekļus. Jutekļu attīstības trūkums stipri jūtams bērnu praktiskās dzīves veidošanā. Cilvēka sajūtu orgāni (jutekļi), kas veidojušies ilgā vēsturiskās attīstības gaitā, aizvien sarežģītāka darba apstākļos, tiek nodoti katram jaunpiedzimušajam bērnam samērā gatavā veidā, taču nepieciešamo sensoro pieredzi bērns uzkrāj tikai tad, ja viņš pats praktiski darbojas un īpaši vingrinās aperceptīvo darbību izpildē, kuru gaitā attīstās viņa analizatoriskās funkcijas.
Kaut arī sensorai audzināšanai ir pievērsušies gan pedagogi, gan psihologi ( Ē Ēriksons, F. Frēbelis, J.A.Komenskis, M. Montesori, Ž. Piažē, Ž.Ž. Ruso, J.A. Students, I.Valla u.c.), tomēr reāli praksē bieži tā tiek atstāta pašplūsmē, tādejādi bērnam, uzsākot sistemātiskas skolas gaitas, rodas papildus grūtības mācībās, piemēram, lasītprasmē, arī telpisko priekšstatu veidošanā. Grūtību cēlonis varētu būt nepietiekama sensorā audzināšana. Lai bērnam veidotos priekšstats par izlasīto, ir nepieciešams attīstīt tēlaino iztēli, kas nodrošina dabisku sakaru vārds – tēls.
Tālab bakalaura darba mērķis ir: izveidot rokdarbu sistēmu 3-4 gadus veciem bērniem sensorai attīstībai. Lai īstenotu mērķi, tika veikti vairāki pētīšanas uzdevumi:
1.Iepazīt literatūrā sensorās audzināšanas būtību.
2.Apzināt psiholoģiskajā literatūrā 3 – 4 gadus vecu bērnu psiholoģiskās vecumposmu īpatnības.
3.Iepazīt bērnus pētāmās problēmas aspektā.
4.Izstrādāt rokdarbu sistēmu 3- 4 gadu vecu bērnu sensorajā attīstīšanā saistībā ar rokdarbiem.
5.Veikt pedagoģisko izmēģinājuma darbību.
6. Analizēt pedagoģiskajā pedagoģiskajā izmēģinājuma darbībā gūtos rezultātu.
Bakalaura darba izstrādē izmantotās pētīšanas metodes ir:
1.Literatūras analīze.
2.Pārrunas.
3.Anketēšana.
4.Pedagoģiskais novērojums.
5.Pedagoģiskā izmēģinājuma darbība.
Pētījuma bāze: Rīgas pilsētas 220. Pirmsskolas Izglītības Iestāde, 2. jaunākā grupiņa, 11bērni.
Bakalaura darba daļas:
Ievads, teorētiskais pamatojums un praktiskais problēmas pamatojums, praktiskās daļas un pedagoģiskās pieredzes apraksts, secinājumi, literatūras saraksts, anotācija un pielikums.
Pirmskolēna vispusīgā attīstībā liela nozīme ir sensorajām spējām, kuras iegūst un attīsta sensorās attīstības gaitā attīstoties bērna ārējās vides analīzes sensorām sistēmām: redzei, dzirdei, taustei, garšai, ožai un iekšējās vides analīzes sensorajai sistēmai.
Sensorās spējas ir cieši saistītas ar bērna attīstībai nozīmīgiem psihiskās izziņas procesiem: sajūtām, uztveri, priekšstatiem, domāšanu un atmiņu, kuru savstarpējā mijiedarbībā, ievērojot savstarpējās procesu sakarības, attīstās pirmskolēna sensorās spējas.
Lai iespējami pilnīgāk izprastu pirmsskolnieka sensorās attīstības pedagoģiski psiholoģisko pamatojumu, ir labi jāorientējas vēsturiskajā pedagogu un psihologu skatījumā uz bērna attīstību caur viņa sajūtu pasauli.
Jau senie grieķi izšķīra piecus sajūtu orgānus – redzi, dzirdi, tausti, ožu un garšu. Šajos sajūtu orgānos radušās sajūtas ir pirmais psihes izziņas process cilvēka dzīvē, ar kura palīdzību tiek saņemta pati elementārākā informācija no ārējās un iekšējās pasaules.[36.]
Viduslaikos dzīvojošais Lorenco Valla jau toreiz formulējis savu spriedumu par sajūtu apjomu, nozīmīgumu un lietderību, izsaucoties „ O, ja cilvēkam būtu nevis pieci, bet piecdesmit vai piecsimt sajūtu orgānu!”[36.139.]
Viens no pirmajiem pedagogiem, kas uz bērna audzināšanu skatās no viņa attīstības iespēju posmiem, radot īpašu – četru pakāpju tautas izglītības sistēmu, ir čehs Jans Amoss Komenskis (1592-1670). Savā pedagoģiskajā darbībā viņš lielu uzmanību ir pievērsis bērnu attīstībai un audzināšanai, audzināšanas pakāpēm tautas izglītības sistēmā, to saturam un būtībai.. īpaši savos pedagoģiskajos darbos norādot, kādā virzienā būtu jāstrādā bērna maņu (sajūtu) orgānu – jutekļu attīstībai attiecīgajās tautas izglītības sistēmas pakāpēs.[36.]
J. A. Komenskis[50.] uzskatīja, ka bērna gramatikas zināšanas ir pietiekamas, ja viņš pareizi runā mātes valodā. Uzmanība jāpievērš arī mehāniskajiem darbiem, un bērni jāpieradina pie darbībās – uzbūvēt, nojaukt, sasiet, atraisīt utt.
J.A.Komenskis[50.] ir formulējis uzskates principu, kuru taisnīgi sauc par skolotāju ‘’ zelta regulu’’:
„ Visu, cik vien iespējams, pakļaut jutekļu uztverei, proti:
redzamo – redzei,
dzirdamo – dzirdei,
ožamo – ožai,
ēdamo – garšai,
taustāmo – taustei,
bet, ja kaut kas būtu uztverams ar vairākiem jutekļiem uzreiz, tad nepieciešams to pakļaut vairāku jutekļu uztverei.”[14.59.]…
