Izmantojot iespēju iegūt savā īpašumā īrētās dzīvojamās platības, lielākā daļa Latvijas Republikas iedzīvotāju ir privatizējuši savus dzīvokļus un kļuvuši par to īpašniekiem. Neveiksmīgas mājokļu politikas rezultātā daudziem jaunajiem īpašniekiem šāds īpašnieka statuss nav pierasts, kā arī viņiem nav izpratnes par tiesībām un pienākumiem, kurus nosaka jaunais īpašnieka tiesiskais statuss. It īpaši ir nepieciešams izskaidrot šo īpašnieku tiesības un pienākumus saistībā ar 2005.gada novembrī Saeimas Juridiskajā komisijā iesniegtā likumprojekta „Dzīvokļu īpašuma likums”1 nosacījumiem, kam vajadzētu sniegt labāku skaidrojumu par līdzšinējo likuma „Par dzīvokļa īpašumu”2 redakciju.
Privatizācijas ceļā iegūto dzīvokli iereģistrējot Zemesgrāmatā vai tai pielīdzinātam nekustamo īpašumu publiskajam reģistram, viņi saņem īpašumā ne tikai pašu dzīvokli, bet arī domājamo daļu no kopīpašuma: koplietošanas telpas, inženiertehniskās komunikācijas, kā arī mājai piesaistīto zemes gabalu. Vesela virkne normatīvo aktu paredz visu dzīvokļu īpašnieku pienākumu piedalīties mājas kopīpašuma esošās daļas pārvaldīšanā un apsaimniekošanā. Pastāv dažādi veidi un metodes, kā veikt mājas kopīpašumā esošās daļas pārvaldīšanu un apsaimniekošanu, kā, piemēram, nodibinot dzīvokļu īpašnieku kooperatīvās sabiedrības un biedrības.
Turklāt, likums “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju”3, kurš tieši nosaka kārtību, kādā jāorganizē privatizācijas kārtā iegūta kopīpašuma pārvaldes modeļa izveidošanu, kā arī nosaka, ka lēmums par mājas pārvaldīšanas un apsaimniekošanas jauno formu un struktūru privatizētās mājas kopīpašniekiem jāpieņem sešu mēnešu laikā pēc mājas nodošanas plānveida privatizācijā. Tomēr izvērtējot reālo situāciju, neveiksmīgas mājokļu politikas realizācijas rezultātā privatizācijas ceļā iegūto kopīpašumu pārņemšana šo objektu īpašnieku valdījumā faktiski nenotiek. Lielākajā daļā šāda rakstura problēmas ir visā Latvijas Republikas teritorijā. Tā vietā, lai valsts un pašvaldība varētu pildīt sociālās politikas pamatnostādnes, faktiski lielākā daļa no Latvijas Republikas pašvaldībām ir spiestas pildīt publiski tiesisko funkciju – nodrošināt šo privatizēto kopīpašumu uzturēšanu un apsaimniekošanu. Lai nodrošinātu šīs funkcijas izpildi faktiski tiek izmantoti pašvaldību finansu līdzekļus, tādējādi faktiski dotējot šo privatizācijas ceļā atsavināto kopīpašumu uzturēšanu. Izvērtējot radušos situāciju rodas iemesls domāt, ka tādējādi tiek pārkāpti būtiski Eiropas Savienības dibināšanas līgumu nosacījumi, kas skar nevienlīdzīgas konkurences jautājumus, kā arī tiek kropļots nekustamo īpašumu apsaimniekošanas tirgus.
Diplomdarba mērķis:
Pētīt un analizēt privatizēto daudzdzīvokļu namu kopīpašumā esošās apsaimniekošanas nozari, atrast problēmas un sniegt tiesiskos risinājumus šo problēmu risināšanā.
Lai sasniegtu darbā izvirzīto mērķi, darba uzdevumi ir:
Atrast un analizēt privatizēto daudzdzīvokļu namu kopīpašumā esošās daļas apsaimniekošanas un uzturēšanas tiesiskos pamatus;
Konstatēt juridiskās problēmas un atrast tām risinājumus;
Salīdzināt dzīvokļu īpašnieku tiesības un pienākumus esošā likuma „Par dzīvokļu īpašumu” redakcijā ar jaunā likumprojekta „Dzīvokļa īpašuma likums” redakciju.
Analizēt iespējamās jaunās privatizēto kopīpašumu apsaimniekošanas formas, pozitīvo un negatīvo to veidošanas nosacījumos;
Atrast iespējami labāko privatizēto daudzdzīvokļu namu apsaimniekošanas un uzturēšanas pārvaldes modeli;
Izvērtēt esošo privatizēto daudzdzīvokļu māju apsaimniekošanas un uzturēšanas praksi;
Pētīšanas metodes:
Analītiskā metode;
Salīdzinošā metode.
Latvijas Republikas Saeima, 1994.gada 17.februārī pieņemot likumu „Par valsts un pašvaldības īpašumu objektu privatizāciju”1, definēja privatizācijas, kā jēdziena, tiesisko regulējumu:
„Privatizācija — vienveidīgu darbību kopums, kuru rezultātā mainās privatizējamā valsts vai pašvaldības īpašuma objekta īpašnieks”2.
Izvērtējot šī jēdziena tiesiskos aspektus, faktiski var uzskatīt, ka privatizācija ir valsts un pašvaldības īpašuma objektu atsavināšana izmantojot kā maksājuma līdzekli – privatizācijas sertifikātu. Savukārt maksājuma līdzeklis tiek definēts ar 1995.gada 16.marta likumu „Par privatizācijas sertifikātiem”3: „privatizācijas sertifikāts (turpmāk - sertifikāts) - valsts piešķirts dematerializēts vērtspapīrs, kuru var tikai vienreiz izlietot kā maksāšanas līdzekli par privatizējamo valsts vai pašvaldību īpašumu”4.
1991.gada 4.decembrī LR Augstākā Padome izdeva likumu „Par kooperatīvo dzīvokļu privatizāciju”5, jau uzsākot dzīvojamo māju privatizācijas procesu, taču valsts un pašvaldību īpašumā esošo dzīvojamo māju privatizācija tika uzsākta ar 1995.gada 21.jūnija likumu „Par valsts un pašvaldības dzīvojamo māju privatizāciju”6. Saistībā ar minētā likuma pārejas noteikumu nosacījumiem, ar 1995.gada 1.novembri visā Latvijas Republikas teritorijā uzsākās valsts un pašvaldības dzīvojamo māju privatizācijas process, kurā tika piedāvāts valsts un pašvaldību dzīvojamo māju dzīvokļu īrniekiem privatizēt par privatizācijas sertifikātiem īrētās dzīvojamās platības. …
