Pretpirātisma pasākumi drošības paaugstināšanai uz kuģiem

Ievads

Gadsimtiem ilgā pirātisma vēsture 21. gadsimtā vēl nav beigusies. Tirdzniecības kuģi vēl joprojām tiek pakļauti uzbrukumiem gan jūrās, gan ostās. Pēdējos 20 gados pirātisms ir kļuvis vardarbīgāks un brutālāks, kā rezultātā daudzi uzbrukumi beidzās ar letālām sekām un lieliem materiāliem zaudējumiem. Nelikumīgās darbības pasaules jūrās, pirātisms, terorisms, nelikumīga tirgošanās ar narkotikām, ir liels drauds cilvēcei. Šīs nelikumīgās darbības ir kļuvušas par problēmu starptautiskajām valstiskām un nevalstiskām organizācijām. Un tas ir kļuvis nepieņemami, ka 21. gadsimtā tirdzniecības kuģi nevar droši kuģot pasaules ūdeņos.
Pirāti, šis vārds dažādos laikos tika izteikts ar dažādām izjūtām - sajūsmu, labvēlību vai ar šausmām. Mainoties sabiedriskās dzīves nosacījumiem – mainījās attieksme pret pirātismu. Vārds ,,pirāts” (latīniski – pirata) cēlies no grieķu valodas ,,peirates” ar sakni ,,peiran” (izmēģināt, piedzīvot). Tādā veidā vārda nozīme saknē ir ,,laimi izmēģinošais”. Vārdnīca skaidro, ka pirāts ir ,,persona, kas nodarbojas ar laupīšanu uz jūras”. Tomēr cilvēkus, kuri piekopa šādu dzīvesveidu, dēvēja dažādi. Bija kaperi, kas ar valdības atļauju gūstīja ienaidnieku preču kuģus, bukanieri – 17.gadsimta pirāti, kas apdraudēja spāņu kuģus Karību jūrā, korsāri – bukanieri un pirāti, kas darbojās Vidusjūrā.
Daudzi no mūsdienu pirātu uzbrukumiem rāda augstu organizācijas līmeni un pārliecinātību nebaidīties tikt sodītiem, kā rezultātā var uzdot jautājumus – kāpēc? Un – kas notiks tālāk?
Daudzu iemeslu vidū, kuru dēļ plaukst pirātisms atsevišķos pasaules rajonos, pamatā ir ekonomiskie, politiskie un juridiskie apstākļi.
Ekonomiskie iemesli ir galvenie, kas veicina pirātismu. Atsevišķos pasaules rajonos pirātisms ir neatņemama ikdienas dzīves veida un kultūras sastāvdaļa, kaut arī tas ir nelikumīgs naudas iegūšanas veids. Dažkārt tas ir vienīgais izdzīvošanas veids, jo konkrētā rajona ekonomiskie apstākļi nerada iespējas savādākam peļņas veidam.
Kaut arī tehnikas progress ir atvieglojis un uzlabojies jūrniecības jomu, tas neapšaubāmi ir devis iespējas izplatīties pirātismam. Pēdējo 20 gadu laikā ekipāžas locekļu skaits ir sarucis uz pusi, bet atsevišķu tipu kuģiem tas ir vēl mazāks. Šis faktors pirātiem piešķir pārliecību par to, ka viņiem nesagādās grūtības tikt galā ar skaitliskā ziņā nelielo komandu. Kā arī salīdzinoši lētu, nelielu, ātrgaitas kuteru ar labām manevrēšanas spejām parādīšanās tirgū, kas tehniskajā jomā apgādāti ar modernāko aprīkojumu un radiosakariem, sniedz atsevišķiem pirātu grupējumiem iespēju ekipēties pēc pēdējām modernākajām tehniskajām iespējām.
Pasaule mainījās pēc 2001. gada 11. septembra traģiskajiem notikumiem Amerikas Savienotajās Valstīs. Kaut arī tie neskāra jūrniecību, šie notikumi kļuva par pagrieziena punktu jūrniecības industrijas aizsardzības pasākumu noteikšanā. Apvienoto Nāciju Organizācija (UNO) izprotot, kādas sekas var rasties, ja par teroristu mērķiem kļūs kuģi vai ostas iekārtas, uzdeva Starptautiskajai Jūrniecības Organizācijai (IMO) izstrādāt noteikumus, kas būtu vērsti pret terorismu un veicinātu jūrniecības objektu aizsardzību. Tapa ISPS kodekss, kas tika pieņemts 2002. gada 13. decembrī Londonā, IMO dalībvalstu diplomātiskajā konferencē un stājās spēkā visās IMO dalībvalstīs 2004. gada 1. jūlijā.
Pirātisma faktu statistikas analīze liecina par to, ka kuģi visbiežāk tiek apdraudēti rajonos, kur raksturīga izteikta politiskā nestabilitāte un kara aktivitātes. Pirātisko un bruņoto uzbrukumu skaits pēdējos trīs gados pamazām sāk sarukt, bet tas vēl neliecina par to, ka pasaules ūdens ceļi ir kļuvuši drošāki. Tas liecina, ka pastāvošo dokumentu efektivitāte cīņā pret šīm nelikumīgajām darbībām sāk uzlaboties. Jāizceļ radītais ISPS kodekss, kurš radīja vienotu starptautisku struktūru, kas palielinātu kuģošanas drošību. Kodekss ir paredzēts cīņai pret terorismu, bet ir efektīvs arī pret pirātismu un bruņotiem uzbrukumiem kuģiem. Turklāt, tas ir pirmais dokuments IMO vēsturē, kas uzliek pienākumus arī ostām, jo kuģis un osta, no aizsardzības viedokļa, ir divas savstarpēji saistītas vienības. ISPS kodeksa nolūks ir izveidot vienotu sistēmu uz visiem kuģiem.
Darba mērķis ir izpētīt un rast risinājumus mūsdienas pirātisma problēmu no visām iespējamām pusēm, iekļaujot juridiskos, ģeogrāfiskos, politiskos, ekonomiskos, tehniskos un citus aspektus. Starptautiskās jūrniecības organizācijas šobrīd ļoti lielu uzmanību pievērš pirātisma problēmai, jo veicot šīs nelikumības pirāti ne tikai laupa un sabojā kravu, bet arī ievaino un nogalina jūrniekus. Tāpēc par to ir jārunā un nedrīkst gaidīt, kamēr šī problēma pazudīs vai norims. Kuģa vadītājiem jāprot organizēt komanda, lai novērstu un izvairītos no pirātu uzbrukumiem.

1.1. Pirātisma vēsture

Pirātismam ir daudzu gadsimtu sena vēsture. Zemes civilizācijas attīstība īstenojās līdzās jūras plašumu apgūšanai, un tas nozīmē, ka visa vēstures gaita ir nesaraujami saistīta ar jūras laupītāju vēsturi – no antīkajiem pirātiem līdz 21. gadsimta pirātiem. Lielākā daļa jūras laupītāju patiesībā nemaz nebija „veiksmes džentelmeņi”, kādus savos romantiskajos darbos attēloja rakstnieki. Par viņu galveno mērķi vienmēr bija dārgumi un parasti, lai pie tām tiktu, pirāti nežēloja ne tikai savas, bet arī citu dzīvības.
Pirāti Senajā Grieķijā. Vairākas pasaules lielākās civilizācijas attīstījušās Vidusjūras un Egejas jūras piekrastē. Nelaimīgā kārtā šīs jūras bija mājvietas arī jūras laupītājiem. Egejas jūra, kas atradās Senās Grieķijas pašā centrā, bija ideāla vieta pirātu darbībai. Pirāti slēpās starp neskaitāmajām sīkajām saliņām un nelielajos līčos, no kurienes viņi varēja netraucēti uzbrukt garāmbraucošajiem tirdzniecības kuģiem. Šiem senajiem sirotājiem tas neradīja nekādas grūtības, jo tirdzniecības kuģi parasti neizgāja atklātā jūrā, bet turējās krastu tuvumā. Pirāti uzbruka arī ciemiem, ar varu aizvedot cilvēkus, lai vēlāk par nolaupītajiem piedzītu izpirkšanas maksu vai pārdotu viņus verdzībā. Grieķu pilsētvalstīm pieņemoties varenībā, tika radītas flotes, kuru uzdevumos ietilpa arī pirātu darbības uzraudzība.
Pirāti Senajā Romā. Dēlas salas osta pievilināja tirgotāju kuģus – un arī pirātus, aicinot ienāk ostā un pārdod savu kravu. Šis rosīgais tirdzniecības centrs ietilpa Romas impērijā, kas pastāvēja no 2. gadsimta p.m.ē. līdz 476. gadam m. ē. Dēlas tirgos pirāti pārdeva nolaupītos vergus un kravas romiešu bagātniekiem, kas neuzdeva liekus jautājumus. 1. gadsimtā p.m.ē. Vidusjūras pirāti aizvien vairāk apdraudēja tirdzniecības kuģus. Kad pirāti bija aplaupījuši daudzus kuģus, kas Romai piegādāja labību, tauta pieprasīja, lai valdība uzsāktu cīņu pret viņiem. 67. gadā p.m.ē. Pompejs Lielais ar milzīgu floti ielenca pirātu kuģus, savukārt romiešu armija neitralizēja viņu bāzi Kilikijā. Šī kampaņa atrisināja romiešu sasāpējušo problēmu. Bet pirātisms līdz ar to tomēr nebeidza pastāvēt.
Ziemeļu sirotāji. Jau vējā plandoša vikingu kuģa bura vien iedvesa šausmas 9. gadsimtā Ziemeļeiropas iedzīvotājiem. Tā brīdināja, ka vikingu pirāti var kuru katru brīdi piestāt krastā. Šie baismīgie skandināvu karotāji ne tikai uzbruka preču kuģiem, bet arī aplaupīja ciemu iedzīvotājus tālu zemes iekšienē. Jau kopš seniem laikiem Skandināvijas pussalas piekrastē dzīvojošās ciltis lielā mērā pārtika no garāmbraucošo tirdzniecības kuģu aplaupīšanas. Vēlāk, kad skandināvu kuģi jau spēja iziet atklātā jūrā un šķērsot milzīgos ūdens klajus, dabiski, sākās sirošana arī pretējā krastā. Vikingi nebija ne pirmie, ne pēdējie ziemeļu sirotāji. Tiklīdz jūrā iebrauca tirgotāju kuģi ar vērtīgu kravu, pirātu parādīšanās ilgi nebija jāgaida.
Berberu krasts. Eiropiešu krustneši musulmaņus dēvēja par barbariem jeb berberiem, tādēļ musulmaņu jūras laupītāji kļuva pazīstami kā berberu korsāri. Pirmie berberu korsāri bija no Vidusjūras dienvidu krastiem, tādēļ Ziemeļāfrika piejūras reģionu iesauca par Berberu krastu jeb Berberiju. Tas bija kristiešu un musulmaņu krusta karu laikmets, kas sākās 11. gadsimta beigās. Savās slaidajās, ātrajās galerās Berberijas korsāri uzbruka no Venēcijas un Dženovas braucošajiem tirdzniecības kuģiem, lai iegūtu savu visiecienītāko laupījumu – cilvēkus, kurus vēlāk varēja pārdot verdzībā. Ja korsāriem izdevās ieņemt kristiešu kuģi, tā komandai bija jābūt gatavai atvadīties ne vien no savas mantības, bet dažkārt arī no savām drēbēm. Mirkli vēlāk nelaimīgie kuģotāji jau bija nosēdināti pie airiem korsāru kuģi, kurš devās uz kādu Ziemeļāfrikas ostu. Atlikušo mūža daļu sagūstītajiem nācās pavadīt vergu darbos. Niknās jūras kaujās korsāri taranēja kuģus, kas devās uz krusta kariem, un sagūstīja bagātos kristiešu bruņiniekus. No slavenajiem Berberijas korsāriem baidījās visā Eiropā. Islāma pasaulē viņus uzskatīja par varoņiem.
Maltas korsāri. Reliģiskās pārliecības un bagātību kāres mudināti, Maltas korsāri izvērsa plašu karadarbību pret Berberijas pirātiem. Maltiešu jūras laupītāji musulmaņu „pagānus” tvarstīja, atrodoties Maltas katoļu mūku un bruņinieku ordeņu aizbildniecībā. Kamēr vadība atradās pašu bruņinieku rokās, pirmajā vietā bija kristietības idejas, taču laika gaitā aizvien palielinājās materiālā ieinteresētībā. Kaut arī bruņinieki joprojām organizēja un finansēja reidus pret saviem Berberijas ienaidniekiem, par maltiešu, korsikāņu un franču jūrasbraucēju galveno dzinuli kļuva labumi, kurus viņi ieguva, nodarbojoties ar pirātismu. Korsāri vairoja Maltas bagātības līdz 17.gs. 80.gadiem, kad Eiropas valstu un Berberijas valdnieku līgumu rezultātā Vidusjūras pirātisms aizvien jūtamāk tuvojas savam norietam.
Kaperi. Anglijas karalis Henrijs III 1243. gadā izdeva licences par laupīšanas atļauju pret ienaidnieku kuģiem, nosacījums bija, ka puse no salaupītās mantas bija jānonāk karaļa kasē. Faktiski šāda licence bija izdevīga abām pusēm – kuģa komandai tika dotas tiesības laupīt un palikt nesodītai, savukārt karalis ieguva kuģi un vēl laupījuma daļu. Laikā no 16. līdz 18.gs., kad Eiropas valstis savā starpā pastāvīgi karoja, kaperēšana bija īpaši izplatīta parādība. Kaperi drīkstēja gūstīt tikai ienaidnieka kuģus, taču daudzi no viņiem atrada visādus veidus, kā neievērot šos ierobežojumus.
Spāņu Amerika.
…