Jau tajā pat momentā, kad pirmais dators pirmo reizi apstrādāja pāris baitus informācijas, bija interesanti uzzināt, kur tad tiks saglabāti iegūtie rezultāti ? Kā saglabāt teksta, grafiskā veida, skaitļojumu rezultātus ?
Sākumā, lai uzkrātu un saglabātu informāciju, cilvēks izmantoja savu atmiņu – viņš vienkārši iegaumēja to un varēja kādu laiku atcerēties. Tā laika informācijas daudzumus nevar salīdzināt ar mūsdienu, tāpēc ar cilvēka atmiņu pilnībā pietika. Informācijas daudzums bija : cilts iemītnieku vārdi, pāris leģendas un utt..
Pakāpeniski cilvēki nāca pie secinājuma, ka šim informācijas glabāšanas veidam ir daudzi trūkumi:
cilvēks var sajaukt dažādus datus,
nepareizi saprast citu cilvēku,
elementāri aizmirst ļoti svarīgas lietas,
galu galā viņu parēja vienkārši nogalināt.
Saprotot šīs metodes nedrošumu, cilvēks izdomāja saglabāt informāciju attēlu veidā uz alas sienām, kurā dzīvoja. Tas bija milzīgs solis uz priekšu informācijas glabāšanas ceļā: cilvēks reālās dzīves notikumus un faktus attēloja kā zīmējumus – kodēja informāciju. Tādā veidā informāciju bija daudz vieglāk saglabāt un uzkrāt informāciju, jo vietas uz alas sienām bija pietiekoši daudz.
Ar rakstības izgudrošanu, lietas sāka iet vēl raitāk: informāciju sāka ierakstīt papirusā, dēlīšos, tabulās un vēlāk arī grāmatās. Informācijas daudzums strauji sāka palielināties, pie tam, cilvēki atklāja simts un vienu informācijas ieguves metodi un ieguva to visur.
Drīzumā jau sakrājās milzīgs daudzums informācijas – gadsimtiem krātās cilvēku atziņas un prātojumi rūpīgi tika dokumentēti un glabājās neskaitāmos arhīvos.
XX gadsimta informācijas plūsma sasniedza milzīgus apmērus un turpināja augt pēc ģeometriskās progresijas. Cilvēce sāka grimt iespējamās informācijas daudzumā. Šajā kritiskajā brīdī arī tika izgudrots dators – ierīce informācijas iegūšanai, uzkrāšanai, apstrādei, izplatīšanai.
Un tikko kā tika izgudrots dators, tā atkal parādījās jautājums, kas tika uzdots pašā sākumā – kā tiks saglabāti iegūtie rezultāti? Acīmredzot, ka neviena no augstāk minētajām metodēm šeit nederēja un nācās izgudrot kaut ko jaunu.
Sākumā jābūt ierīcei, kas saglabās vajadzīgo informāciju, tad vajadzīgs informācijas nesējs, ar kuru to varēs pārnēsāt no vienas vietas uz otru, turklāt citam datoram jābūt spējīgam tik pat viegli nolasīt ierakstīto informāciju.
…
