Diplomdarbs ‘’Preču kredīts kā pārdošanas veicināšanas un debitoru vadības instruments’’ analizē preču kredīta aktualitāti uzņēmumos, kā arī nosacījumus ar kādiem tiek izsniegti preču kredīti.
Darbā tiek apskatīti tādi teorētiskie jautājumi kā uzņēmuma maksātnespēja, iekšējais un ārējais inkaso.
Darba nobeigumā ieteikti priekšlikumi, kā samazināt nemaksāšanas gadījumus uzņēmumos, izmantojot iekšējo un ārējo inkaso.
Diplomdarbu praktiski var izmantot jebkurš uzņēmums, jo tajā ir koncentrēta visa nepieciešamā informācija kā cīnīties ar uzņēmuma debitoriem, kuri apzināti, vai neapzināti nekārto savas saistības.
Uzņēmējiem pastāvīgi nākas saskarties ar parādu atgūšanu, turklāt jebkurš kreditors ir ieinteresēts atgūt parādu no debitora bez tiesas starpniecības.
Kreditora lomā var nokļūt jebkura sabiedrība, pat, ja tai ir tikai viens darījumu partneris. Taču lielākam riskam pakļauti tie, kam ir plaša klientūra - vairumtirgotāji, telekomunikāciju firmas, banku kredītkaršu nodaļas, firmas, kas piešķir patēriņa kredītus. Šai grupai pieskaitāmas arī sabiedrības, kas sniedz pakalpojumus un piegādā preces ar atliktu maksājumu.
Šobrīd Latvijā aizvien straujāk palielinās atliktā maksājuma jeb tā sauktā komerckredīta piešķiršanas termiņi. Komerckredīts, jeb atliktais maksājums dod iespēju klientam par saņemtajām precēm vai pakalpojumiem norēķināties ne tūlīt, bet gan piegādātāja noteiktā termiņa ietvaros. Tas sekmē piegādātāja pārdošanas apjoma pieaugumu, nostiprinot konkurētspēju tirgū. Savukārt klients iegūst zināmu ''atelpu'', ko sniedz iespēja norēķināties vēlāk. Tas cik kompānija savā kredītpolitikā atļaujas būt liberāla vai konservatīva, ietekmē ne tikai iespējamos zaudējumus no neapmaksātajiem rēķiniem, bet arī klientu skaitu, apgrozījumu, konkurētspēju un visbeidzot - peļņu.
Latvijā vidējais atliktā maksājuma termiņš ir 17 dienas, turpretī vislielākais atliktā maksājuma termiņš ir Itālijā 68 dienas.
Komerckredītu piešķiršanas politika Latvijas uzņēmumos ar katru gadu kļūst liberālāka, šobrīd salīdzinot ar vidējo rādītāju, visliberālāk klientus kreditē farmaceitisko izstrādājumu vairumtirdzniecības nozarē, kur 71 procentam klientu kredīts tiek piešķirts periodā no 31 līdz 60 dienām, bet 19 procentiem - no 15 līdz 30 dienām. Kredīta termiņi pagarinās arī celtniecības un apdares materiālu vairumtirdzniecībā, kur 57 procentiem klientu to piešķir periodam no 15 līdz 30 dienām. Pārtikas preču vairumtirdzniecībā dominē divi atliktā maksājuma termiņi: no 8 līdz 14 dienām ( 33,2% gadījumu) un no 15 līdz 30 dienām ( 32,6%). Ievērojami konservatīvāka attieksme pret klientu kreditēšanu joprojām raksturīga lielākajai daļai patēriņa preču vairumtirgotāju, kas vairumam klientu (38,4%) preču kredītu piešķir tikai uz septiņām dienām
Par kreditēšanas politikas liberizāciju liecina arī fakts, ka produkcijas vai pakalpojumu realizācija ar priekšapmaksu šogad vidēji sarukusi gandrīz trīs reizes, bet pārtikas preču vairumtirdzniecībā - pat sešas reizes. Pērn šis apmaksas veids tika praktizēts vidēji 30 procentos darījumu.
Komerckredīta piešķiršanas nosacījumus Eiropā, galvenokārt, diktē konkurence un tradīcijas. Eiropas pieredze liecina, ka, saasinoties konkurencei, atliktā maksājuma pielietojums norēķinos kļūst arvien neizbēgamāks. Tas liek domāt, ka arī Latvijā šis rādītājs turpinās pieaugt, iespējams pat dubultosies.
Lai augošas konkurences apstākļos noturētos tirgū, lielās vairumtirdzniecības kompānijas arvien biežāk spiestas kreditēt maksātspējas ziņā ievērojami riskantākus klientus. Šī situācija veicina strauju kavēto maksājumu skaita pieaugumu.
Latvijā tāpat kā citās Eiropas valstīs tikai daļa naudas no atliktajiem maksājumiem tiek iekasēta laikā. Latvijā šobrīd laikus savus rēķinus apmaksā 47 procenti klientu, tādējādi arvien vairāk uzņēmumu saskaras ar '' iesaldētas'' naudas problēmu. Aprēķināts, ka 1999. gadā šādi bez kreditora piekrišanas aizkavēti līdzekļi tikai vairumtirdzniecībā vien naudas izteiksmē sastādīja vairāk nekā 130 miljonus latu.
Uzmanību saista tas, ka Latvijā visās nozarēs vidēji katra sestā rēķina apmaksa tiek kavēta vairāk nekā 30 dienas, bet katra trīspadsmitā - vairāk nekā 60 dienas. Īpaši augsti kavējumu rādītāji ir celtniecības un apdares materiālu vairumtirdzniecībā (attiecīgi katrs piektais un divpadsmitais rēķins). Jāatzīmē, ka kavētie maksājumi ir maksātnespējas priekštecis.
Arī Eiropā maksājumi tiek kavēti diezgan nozīmīgi - vidēji 14 dienas, tomēr, salīdzinot šo rādītāju ar vidēji nolīgto periodu, tas ir relatīvi zems - 35,9 procenti.
Piemēram, Vācijā pēc 1999. gada statistikas atliktā maksājuma rēķini tika apmaksāti vidēji 41 dienā, bet vidēji nolīgtais apmaksas termiņš bija 24 dienas. Lielbritānijā šie skaitļi bija attiecīgi 59 un 31, Itālijā - 92 un 68. Vispozitīvākie rādītāji vērojami Zviedrijā, kur rēķinu apmaksa aizkavējas vidēji tikai septiņas dienas (kredīttermiņš 24 dienas).
Kvalifikācijas darbā tiks pētītas maksātnespējas tiesības, kuras ir sens tiesību institūts, kas sevī ietver kā materiālās, tā arī procesuālās tiesību normas. Šo tiesību aizsākumi- meklējami seno kultūru valstīs ar augstu saimniecisko un kredīta attiecību līmeni. Maksātnespējas tiesiskais regulējums atrodams senās Grieķijas, Ēģiptes, kā arī Romas tiesībās.
Mūsdienās maksātnespējas tiesības ir izveidojušās par visai sarežģītu institūtu, kas sevī ietver gan sākotnējo šo tiesību saturu - konkursa tiesības - gan arī tiesību normas par mierizlīgumu un sanāciju. Šīs tiesības regulējošie likumi ieņem būtisku vietu ekonomiski attīstīto valstu tiesību sistēmā. To nosaka šo likumu pamatfunkcija, tas, ir, attiecību stabilizācija uzņēmējdarbībā un riska pakāpes samazināšana šajās attiecībās.
Šobrīd Latvijā maksātnespējas tiesības pamatā reglamentē 1996. Gada 12.septembra likums ''Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju''[1], 1995.gada 5. oktobra ''Kredītiestāžu likums''[2], kā arī Civilprocesa likuma [3] 46. nodaļa.
Ar nožēlu jākonstatē, ka minētie normatīvie akti attiecināmi uz uzņēmumiem un uzņēmējsabiedrībām, fizisko personu maksātnespēja netiek regulēta.
Likums ''Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju'' aizstāja 1992. gada likumu ''Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju un bankrotu'', kas praksē bija pierādījis savu nespēju darboties. Jaunā likuma ieviešanu veicināja gan civiltiesiskās aprites stabilizācijas nepieciešamība, gan starptautisko finansu organizāciju (Pasaules bankas un Starptautiskā valūtas fonda) prasības jaunu kredītu piešķiršanai.
Darba mērķis ir teorētiski un praktiski izanalizēt iekšējo un ārējo inkaso sistēmu, kā arī uzņēmumu maksātnespēju, analīzes rezultātā norādīt uz iespējamiem risinājuma variantiem pastāvošajai problemātikai, kā arī atrast iespējamos variantus kā ātrāk, lētāk, efektīvāk iekasēt debitoru parādus, samazināt to skaitu.
Izvirzītā darba mērķa sasniegšanai, darbā tiek risināti sekojoši uzdevumi:
Izpētīt kā uzņēmuma iekšienē var strādāt ar debitoriem,
Ja problēmu uzņēmums nevar atrisināt ar saviem spēkiem, kādus pakalpojumus piedāvā debitoru parādu piedziņas firmas (inkaso firmas), kā nodrošināties, lai uzņēmums neciestu zaudējumus,
Atklāt galvenās problēmas, kāpēc uzņēmums kļūst maksātnespējīgs.
Uzskatāmības labad, darbā tiek izmantotas tabulas un grafiskie attēli.
Darbā tiek izmantoti sekojoši literatūras un informācijas avoti: ekonomiskā literatūra, periodiskie izdevumi, kā arī inkaso firmu nepublicētā informācija.
Daudzos uzņēmumos viens no smagākajiem jautājumiem, kas var radīt naudas apgrozījuma plūsmas problēmas, ir kavēto maksājumu vai debitoru skaita pieaugums. Ietekmīgs līdzeklis, kā cīnīties ar šo problēmu, ir debitoru parādu piedziņa. Uzņēmumam šāda pastāvīga, sistemātiska debitoru kontrole, izveidojot samaksu grafiku par sniegto preci vai pakalpojumu, dod iespēju laikus apzināt ienākošos naudas līdzekļus no parādu atgūšanas, tādējādi radot vienmērīgu un sabalansētu naudas plūsmu uzņēmumā. Attēlā 1.1 attēloti nesavlaicīgu saistību kārtošanas iemesli uzņēmumos.
Sistemātiska debitoru uzskaite samazina arī to skaitu un nepieļauj jaunu bezcerīgo parādnieku veidošanos, kā arī nodrošina uzņēmumā lielāku finansiālo stabilitāti.
Pierasts, ka mazos un vidējos uzņēmumos, kur naudas plūsma un debitoru skaits nav liels, parādu piedziņa ietilpst galvenā grāmatveža kompetencē, lai gan viņi šajā darbā ne vienmēr ir pietiekami efektīvi, jo informāciju par uzņēmuma parādniekiem saņem ar nokavēšanos, un viņu rīcībā nav arī līdzekļu, kas varētu tieši ietekmēt parādniekus. Atšķirīgi tas ir uzņēmumos, kur parādnieku skaits var būt krietni lielāks un tas var apgrūtināt uzņēmuma darbību, šajā gadījumā, lai nodrošinātu sistemātisku debitoru uzskaiti un parādu piedziņu, izdevīgi ir radīt atsevišķu amatu - kredītmenedžeris.
Ja parādu piedzinējs ir kredītmenedžeris, parādās iespēja pieņemt reālus lēmumus, piemēram, samazināt klienta kredītlimitu, pārtraukt atlaižu sistēmas piemērošanu, prasīt samaksu avansā un beidzot apstiprināt preces piegādi, kas tieši ietekmē parāda nesamaksātāju.…
