Izglītība, kā sistematizētu zināšanu un prasmju ieguves attieksmju veidošanās process un rezultāts, ir viena no cilvēku darbības svarīgākajām nozarēm, bez kuras nav domājama sabiedrības attīstība.
Viena no galvenajām izglītības pakāpēm ir pirmsskolas izglītība. Pirmsskolas izglītība ir bērna attīstīšana, mācīšana no dzimšanas līdz skolu gaitu sākumam. Par to, lai bērns pirmsskolas vecumā būtu izglītots, atbild ģimene. UNESCO starptautiskās komisijas „Izglītība divdesmit pirmajam gadsimtam” ziņojumā atzīts, ka „izglītība ir arī sociāla pieredze, caur kuru skolēni izzina sevi, attīsta starppersonu prasmes un iegūst pamatzināšanas un prasmes. Šai pieredzei ir jāsākas agrā bērnībā, dažādās formās atkarībā no situācijas, bet vienmēr ar ģime4nes un vietējās kopienas līdzdalību”[1,14].
Šodienas sociālās izmaiņas, prakse, zinātniskās atziņas prasa pārveidot pieeju pirmsskolas audzināšanai. Pirmsskolas audzināšanas turpmākās darba problēmas aplūkojamas visas izglītības pārveides kontekstā, kur bērnudārzs un pilnvērtīga bērna audzināšana un attīstīšana mājas apstākļos ir pamats, uz kura veidojama tālākā bērna izglītošana. Pirmsskolas izglītības mērķis ir attīstīt bērna aktivitāti (ētiski askētisko, intelektuālo, fizisko), veidojot iekšējo vēlmi izzināt apkārtējo pasauli un apgūt pieaugušo radīto pieredzi [2,2].…