Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas valstī ir notikusi intensīva valsts sabiedriskās iekārtas un ekonomikas pārkārtošana atbilstoši demokrātiskas valsts principiem un brīvā tirgus ekonomiskajam modelim, lēnām, bet pamatīgi, mainot normatīvo aktu bāzi. Šī procesa ietvaros ir atjaunoti daudzi pirmskara Latvijas Republikas normatīvajos aktos ietvertie tiesību institūti. To vidū ir īpašuma tiesība, valdījuma tiesība un daudzas citas, kuru starpā ir arī šajā bakalaura darbā apskatāmā pirmpirkuma tiesība. Jāpiebilst, ka izmaiņas normatīvajos aktos automātiski nerada sabiedrības izpratni par tām, kā arī nerada sabiedrības tiesisko apziņu un atbildības pienākuma apziņu pret tiesiskajiem jaunievedumiem. Sabiedrības attīstība pēc pasaules pieredzes ir vēl ilgstošāks process kā valsts un tās ekonomiskā attīstība.
Tāpat paralēli tiesību institūtu atjaunošanai un ieviešanai tiesiskajā apritē pēdējos gados Latvijā vērojama liela aktivitāte nekustamā īpašuma un kustamo mantu tirgū, turklāt ir vērojams šīs aktivitātes noturīgs pieaugums. Tā vien šķiet, ka pēc piecdesmit gadu ciešanās, Latvijas iedzīvotāju prātus ir pārņēmusi pirkšanas un pārdošanas kāre. Taču līdz ar šādu aktivitātes pieaugumu tirgū aktualizējas atjaunoto un arīdzan jauno tiesību izlietojuma problēmas. Diemžēl pirmpirkuma tiesības izlietojums nav izņēmums.
Cilvēkiem, kas, piemēram, darbojas nekustamo īpašumu tirgū, bieži vien ir jāsastopas ar pašvaldību, valsts, kā arī līgumisko pirmpirkuma tiesību. Ņemot vērā lielo aktivitāti nekustamā īpašuma tirgū, šie pirmpirkuma tiesību veidi ir uzskatāmi par populārākajiem. Taču, neskatoties uz biežo sastopamību, pašreiz situācija ir tāda, ka pirmpirkuma tiesība tiek uztverta vairāk kā traucēklis un apgrūtinājums nekustamā īpašuma tirgus dalībniekiem, pastāv pat uzskats, ka „pirmpirkuma tiesību realizācija ievērojami sarežģī un palēnina civiltiesisko apgrozību”1. Tas noved pie tā, ka apķērīgākie tirgus dalībnieki cenšas veikli „apiet” pašvaldību, valsts, kā arī līgumisko pirmpirkuma tiesību izlietojuma procesu, izmantojot trūkumus pirmpirkuma tiesības tiesiskajā regulējumā normatīvajos aktos, tā vien liekas, ka „pie mums drīz nekustamo īpašumu pirkšana un pārdošana vispār izzudīs, jo visus būs aptvērusi vienīgi dāvināšanas kāre un devīgums"2. Savukārt citi cenšas aizstāvēt savas pirmpirkuma tiesības visiem normatīvajos aktos atrodamajiem līdzekļiem. Šādi procesi rada nekārtību un virkni problēmu pirmpirkuma tiesības izlietojumā.
Bez minētajām pašvaldību, valsts, kā arī līgumiskajām pirmpirkuma tiesībām, pirmpirkuma tiesības institūts ir iestrādāts arī citās tiesību sfērās, piemēram, komerctiesībās – Komerclikumā, attiecībā uz akcijām un pamatkapitāla daļām komercsabiedrībā. Komerclikums salīdzinājumā ar daudziem citiem tāda mēroga normatīvajiem ir samērā jauns normatīvais akts, kas pieņemts tikai 2000. gadā, tāpēc ar tajā iestrādāto pirmpirkuma tiesības izlietojumu arī gadās sastapties ar problēmām.
Tāpat daudzas neskaidrības bieži vien rada pirmpirkuma tiesības izlietojums dažāda rakstura situācijās, kas pēc savas juridiskās dabas nav vienkāršs pirkuma darījums. Viena no tādām situācijām rodas, kad lietas īpašnieks pārdod savu lietu brīvprātīgās izsoles ceļā. Tāpat strīdus izraisa gadījumi, kad notiek parāda piedziņa uz nekustamo īpašumu, kad tas tiek tirgots piespiedu izsoles ceļā un uz to attiecas pirmpirkuma tiesība.
Pirmpirkuma tiesības institūta izplatība Latvijas Republikas normatīvajos aktos ir pietiekami plaša, lai ar šo institūtu varētu saskarties lielākā daļa no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem. Viss minētais liecina, ka pirmpirkuma tiesības institūts un tā izlietojums var sagādāt un daudziem arī sagādā tiesiska rakstura problēmas, kuras bieži vien nonāk pat līdz izskatīšanai tiesās.
Līdz ar to šī bakalaura darba mērķis ir apzināt problēmas, kas saistītas ar pirmpirkuma tiesības tiesisko regulējumu un tās izlietojumu, un piedāvāt to iespējamos risinājumus.
Bakalaura darba pētījuma objekts ir pirmpirkuma tiesības institūts, savukārt, pētījuma priekšmets ir pirmpirkuma tiesības jēdziens, tiesiskais regulējums un no tā izrietošais tās izlietojums Latvijas Republikā.
Lai sasniegtu izvirzīto mērķi, darba gaitā, pielietojot tiesību normu interpretācijas metodes un zinātniski pētnieciskās metodes – analīzi, sintēzi, salīdzinošo, vēsturisko, modelēšanas un citas metodes, ir nepieciešams izpildīt sekojošus uzdevumus:
1)atspoguļot un analizēt pirmpirkuma tiesības jēdzienu;
2)izpētīt un atspoguļot pirmpirkuma tiesības izlietojuma regulējumu Latvijas Republikas normatīvajos aktos;
3)izvirzīt un analizēt ar pirmpirkuma tiesības izlietojumu saistītās problēmas;
4)ierosināt iespējamos ar pirmpirkuma tiesības izlietojumu saistīto problēmu risinājumus.
Lai pēc iespējas veiksmīgāk sasniegtu izvirzīto darba mērķi un labāk atspoguļotu bakalaura darba veikšanas gaitā sasniegtos uzdevumus, tas tiks iedalīts trijās nodaļās. Pirmajā nodaļā tiks pētīts un analizēts pirmpirkuma tiesības jēdziens, pirmpirkuma tiesības vispārējs izlietojuma process, kā arī pirmpirkuma tiesības aizsardzībā pielietojamie tiesiskie līdzekļi. Otrajā nodaļā tiks atspoguļota pirmpirkuma tiesības daudzveidība Latvijas Republikā, uzskaitot biežāk sastopamos pirmpirkuma tiesību veidus un atspoguļojot to regulējumu normatīvajos aktos. Savukārt bakalaura darba trešajā nodaļā tiks skatītas pirmpirkuma tiesību izlietošanas problēmas, vadoties no pirmpirkuma tiesību tiesiskā regulējuma un balstoties uz tiesu praksi un teorētiskajām atziņām, un tiks piedāvāti šo problēmu iespējamie risinājumi.
Bakalaura darba izstrādē tiks izmantoti pieejamie informācijas avoti, kas saistīti ar pētījuma priekšmetu – zinātniskie darbi, normatīvie akti un to zinātniskie komentāri, publikācijas laikrakstos un citos periodikas materiālos, pieejamie tiesu prakses materiāli un citus materiālus.…
