Atjaunotais 1937. gada Latvijas Republikas Civillikums, līdz ar kuru zaudēja spēku Latvijas Civilkodekss, ienesa daudz būtiskas izmaiņas, kas saistāmas vispirms ar īpašumtiesiko attiecību izmaiņām un saimnieciskās darbības tiesību subjektu loka ievērojamu paplašināšanos. „Ievērojami paplašināja gan juridisko, gan fizisko personu civiltiesiskā iniciatīva un to reglamentācija, gan arī civiltiesiskajā apritē esošo objektu sastāvs.1”
Civiltiesiskās normas iedarbojas uz personām nevis tieši, bet caur civiltiesiskajām attiecībām, jo civiltiesiskās normas attiecas uz personu atkarībā no tā, kādā civiltiesiskā attiecībā šī persona ir iesaistījusies. Atjaunotā un ar 1993.gada 1.martu spēkā stājušos 1937.gada Latvijas Republikas Civillikuma vienu no galvenajām daļām veido normas par tiesisku darījumu, par līgumu kā tādu, par pušu līgumiskajām tiesībām un pienākumiem dažādu tiesisku darījumu slēgšanas gadījumā, kā arī līgumu noslēgšanas kārtību un izpildi.
Mūsdienās viens no visbiežāk slēgtajiem darījumu veidiem ir pirkuma līgums. Pirkuma līgumi tiek slēgti gan par kustamām, gan par nekustamām mantām, kā arī ar pirkuma līgumu var tikt pirktas tiesības (autortiesības, patenti) un pakalpojumi.
„Līgumi var būt gari un īsi, vienreizēji un ilgtermiņa, likumīgu un apstrīdami, bet jebkurā gadījumā tie ir fizisku un juridisku personu savstarpējo sakaru līdzekļi.2”
Līgums ir viens no visvairāk izplatītākajiem civilo tiesību rašanās pamatiem. Tas ir līgumslēdzēju personu gribas izpausmju kopsavilkums, kā to rāda arī līguma latīniskais apzīmējums-Contractus ( lat. Contractus-savilkt kopā, noslēgt, nokārtot). Latvijas Republikas Civillikuma 4.daļa „Saistību tiesības” ir galvenais likums, kas regulē šīs attiecības starp pusēm, kuras vēlas vai jau ir noslēgušas kādu darījumu.
Aplūkojot 2006.gada Augstākās Tiesas Senāta Civillietu Departamentā kasācijas kārtībā izskatīto lietu struktūru, kur 42% (skatīt Pielikumu Nr.13) no kopējo izskatīto lietu skaita aizņem lietas, kas izriet no saistību tiesībām, var secināt, ka sabiedrība nav pietiekami informēta par pareizu tiesisku darījumu noslēgšanu un savu interešu nodrošināšanu.
Ar līguma slēgšanu tiek veikta ekonomiska rakstura vajadzību apmierināšana – preču apmaiņa, pakalpojumu izpildīšana, mantas nodošana u.c. darbības, līdz ar to notiek valdījuma, īpašuma tiesību maiņa, pāreja, tas atkarīgs no līguma priekšmeta.
Pirkuma līgumu mēs pazīstam, kā vienu no senākajiem un aktuālākajiem tiesību institūtiem. Daudzas detaļas, kas pirkuma līgumā sastopamas šodien, pazina jau senās romiešu tiesības. Jāpiebilst, ka arī 1937.gada Latvijas Republikas Civillikums daudz aizguvis no senajām romiešu tiesībām.
Romiešu tiesības arī mūsdienās joprojām ir aktuālas, kaut arī ne tādā formā un veidolā, kādas tās bija iesākumā. Izcila nozīme romiešu tiesībām ir juridiskās terminoloģijas nodibināšanā, it sevišķi civiltiesībās. Mūsdienu bagātais vārdu krājums un tiesību jēdzienu nacionālie apzīmējumi gan lielā mērā aizstāj romiešu nosaukumus, bet pilnīgi no tiem neatsakās un lieto tos tiklab likumdošanā, kā arī citos juridiskos aktos un literatūrā. Bez, terminiem, ko esam aizguvuši no senajiem romiešiem, Latvijas Republikas Civillikumā arī ļoti daudz, pamatprincipi ir ņemti tieši no Romiešu tiesībām. „Emptio et venditio (pirkums) – ir līgumi, ar ko viena puse apsola dot kādu preci otrai, un otra puse kādu naudas summu.4” No augstāk minētā izriet, ka romiešu tiesībās pirkuma līgums ir konsentuāls kontrahents, t.i., tas stājas spēkā no kontrahentu (līdzēju) vienošanās brīža, bet nevis no pirktas lietas nodošanas brīža, kā tas būtu reāllīgumos. Lai pielīgtā lieta pārietu pircēja (emtor) īpašumā, nepietiek, ka līdzēji vienojas par preci un naudu, „nepieciešams vēl blakus institūts traditio, tas kā ārpus emptio et venditio (pirkums) stāvošs akts kalpo lietas iegūšanai īpašumā.5” „No emptio et venditio (pirkums) līguma izceļas divpusējas saistība, pie kam abpusēji līdzīga – contractus bilateralis aequalis.6” Tātad katra no pusēm vienlīdzīgi paliek par kreditoru un debitoru un savas saistības puses pilda vienlaicīgi, tomēr tiek pieļauta iespēja norunāt arī citādi. Pārdevējam līgums uzliek par pienākumu nodot lietu, noteiktā laikā un vietā, savukārt, pircējam samaksāt norunātājā daudzumā un laikā.
Līdzīgi kā Latvijas Republikas Civillikumā, arī romiešu tiesībās nosaka pirkuma priekšmetu. Atsavināt atļauts bija ne vien ķermeniskas lietas (kustamais, nekustamais īpašums), bet arī bezķermeniskas (tiesības). Arī senajās romiešu tiesībās pirkumam bija raksturīgi, ka „pretium (maksai) par preci jābūt izteiktai naudā – „pecunia numerata (atlīdzība naudā).7” Ja vien puses sākumā vienojušās par preci un naudu, tad pēc romiešu tiesībām vairs nebija iespējams norunāt, ka samaksa par preci vēlāk var tikt noteikta arī citās lietās. Savukārt Latvijas Republikas civillikums šādu normu sevī ietver.
„Civillikums nosaka visiem pirkuma līgumiem kopēju darījuma priekšmetu un pirkuma maksu, pircēja un pārdevēja tiesību un pienākumu noteikšanas principus, kā arī pirkuma līguma atcelšanas nosacījumus, neizceļot īpašus atsevišķus preču veidu pirkšanas un pārdošanas noteikumus vai šā darījuma īpatnības fiziskām un juridiskām personām.8”
Darba mērķis ir analizēt Latvijas Republikas Civillikuma normas, kas ir galvenie saistību tiesību avoti. Analizēt normas, kas nosaka tiesiska darījuma – pirkuma līguma pamatprincipus. Noskaidrot, kādas ir pirkuma līgums sastāvdaļas, kādas līguma formas nosaka likums, kas var būt par tiesiska darījuma priekšmetu un dalībniekiem un kādi nosacījumi jāievēro, lai līgums būtu uzskatāms par tiesisku un noslēgtu. Atspoguļot pirkuma līguma īpašības un ar to saistītās problēmas. Analizēt pirkuma līguma izpildes procesu, un tā iespējamos nodrošinājuma veidus un protams, arī sekas, kas izriet no pirkuma līguma nepienācīgas izpildes vai nepildīšanas gadījumiem.
Darba mērķa sasniegšanai ir izvirzīti šādi uzdevumi:
Izanalizēt tiesisku darījuma – pirkuma līguma būtību pamatojoties uz Civillikuma normām;
Iztirzāt pirkuma līgumā iekļaujamās sastāvdaļas, kas nodrošina pušu intereses slēdzot pirkuma līgumu;
Pirkuma līguma blakus līgumu veidus, kas pastiprina vai gluži pretēji atvieglo līgumslēdzēju saistības.
Pirkuma līguma noslēgšanas kārtība.
Pirkuma līguma izpildes process un tā iespējamie nodrošinājumi;
Kādas sekas ir pirkuma līguma nepildīšanas vai nepienācīgas izpildes gadījumos.
Darbs sastāv no četrām daļām un tām pakārtotām apakšnodaļām, kurās tiek padziļināti apzināti pamatdaļās izteiktie formulējumi. Lai saprastu darba būtību pirmā nodaļā svarīgi ir līguma jēdzienu Latvijas Republikas Civillikuma 1511.panta kontekstā, kura būtību veido divu vai vairāku fizisku vai juridisku personu savstarpēja vienošanās. Attiecīgi pārejās darba nodaļas tiks veltītas darba mērķa sasniegšanai nepieciešamo jautājumu izklāstīšanai un analīzei.
Lai sasniegtu uzstādīto mērķi, darba gaitā tiks izmantotas vispārzinātniskās izziņas metodes – analīze un vēsturiskā, un empīriskā izziņas metode – salīdzināšana. Darbā lai sīkāk izpētītu pirkuma līgumu tiesisko reglamentāciju autors pamatojas galvenokārt uz Latvijas Republikas Civillikuma pantiem, kā arī uz citiem LR normatīvajiem aktiem un atsevišķu autoru zinātniskiem darbiem. Savukārt, lai noskaidrotu no saistību tiesībām izrietošo strīdu risināšanas kārtību un iespējamos veidus autors pamatojas uz Civilprocesa likumu sniedzot nelielu ieskatu likuma normās, kurās tiek reglamentēta no civiltiesiskajām attiecībām radušos strīdu izskatīšanas kārtība.
…
