Pievienotā nodokļa ietekme uz LR budžetu

Bakalaura darbā aplūkots pievienotās vērtības nodoklis, kurš ir pats nozīmīgakais nodoklis uz pātēriņu un tāpēc ir ļoti sarežģīts aprēķinos.
Šajā darbā atklāta pievienotās vērtības nodokļa būtība, paradīts ka šis nodoklis ietekmē uz budžeta ienākumiem un analizēts uz konkrēta piemēra nodokļa aprēķins un maksašanā budžetā.
Mūsdienu ekonomiska politika ievērojemā mērā pamatota uz tiesību un nodokļu normam. Īpaša nozīme tirgus tiesībam ir tad, kad eksistē tirgus attiecības starp ražotāju un patērētāju, starp pašiem uzņēmējiem un kas īpaši svarīgs starp valstu un uzņēmēju.
Nodokļi – ir maksājumi, kurus iekase valsts budžetā no fiziskam un juridiskam personam. Nodokļi ir viena no finansu atticību formam, kuri nodrošina nacionālu ienākumu plānoto sadalīšanu un citādu sadalīšanu saskaņā ar sabiedrības ekonomiskajiem un sociālajiem attīstības uzdevumiem.
Šajā bakalaura darbā pētīts viens no galveniem netiešo nodokļu veidiem – pievienotās vērtības nodoklis. Kā arī pievienotās vērtības nodokļa būtība, aprēķināšanas veidi, aprēķināšanas īpatnības, kuri radas uzņēmējiem aprēķinot šo nodokli.
Pievienotās vērtības nodoklis tieši saistīts ar uzņēmumu darbību, tātad ar uzņēmuma ienākumiem un izdevumiem.
Šī darba mērķīs ir – iedziļināties pievienotās vērtības nodokļa būtībā, tikt skaidrībā kas ir šī nodokļa maksātājs un kas nav maksātājs; kad notiek šī nodokļa maksašanā un prikš kam tas viss aprēķinas.
Pievienotās vērtības nodoklis ir vissarežģītākais nodoklis, un eksiste pārāk daudz problēmu ar to aprēķinašnu. Darbā ir skartā likmju aprēķinašanas problēma transporta pakalpojumiem. Taču viena lieta preču kustības iekšējā valsts teritorijā un aiz valsts robežas, bet ka būt ar transporta pakalpojumiem, pateicoties kuriem šis kustības (preču) notiek, un kādu pievienotās vērtības nodokļa likmi šiem pakalpojumiem izmantot. Šeit eksiste pretruna starp likuma un valdības noteikumiem par pāpvadājumiem un plānots tikt skaidrība.
Arī šajā bakalaura darbā aplūkosim ka pievienotās vērtības nodoklis, ka viens no netiešo nodokļu veidiem, ietekme uz konkrēta uzņēmuma darbību un izdarīsim attiecīgus secinājumus.
Ši tēma ir ļoti aktuāla, tā ka ieņēmumi valsts budžetā no pievienotās vērtības nodokļa ir diezgan nopietni (šis nodoklis aizņēm trešo vietu ieņēmumu daļā valsts budžetā) un valdība noteicot šo nodokļa likmi vadījusies uz to, kā budžets ka minimums būs bezdeficita. Bet uzņēmēji, kad aprēķina šī nodokļa summu, kuru ir jāmaksā valsts budžetā, pamatīgi saskaita nodokļa summu un iet uz viss dažādam viltībam, lai tikai samazināt aprēķināto nodokļa summu. Bet gatavas produkcijas parastie patērētāji maksa par preci un sniegtiem pakalpojumiem, lielākoties pat nedomādami, ko nozīme uz čeka aile PVN.
No sākuma aplūkosim, ka attīstījas pievienotās vērtības nodoklis pasaulē.
1.1.Pievienotās vērtības nodokļā attīstības vēsture.
1.1.1.Pievienotās vērtības nodokļa attīstības vēsture pasaulē.
Pievienotās vērtības nodoklis ir forma, kādā ieskaitīšanai budžetā tiek atvasināta daļa no pievienotās vērtības, kas tiek radīta visās ražošanas stadijās. Nosakāma kā starpība starp realizēto preču, darbu un pakalpojumu vērtību un materiālo izdevumu vērtību,kas attiecināti uz ražošanas un apgrozījuma izmaksām.
Nodokļu aplikšanas objekti ir preču, veikto darbu un sniegto pakalpojumu realizācijas apgrozījumi, kā arī preces, kas tiek ievestas valsts teritorijā.
Agrāk pievienotās vērtības nodokli aizstāja apgrozījuma nodoklis. Apgrozījuma nodoklis attēlo nodokli, kuru iekasē ka procentu no ražotas preces vērtības (cenas). Plaši izmantojas Padomju Savienībā, un sastādīja galveno ieņēmumu avotu valsts budžetā.
Apgrozījuma nodoklis tiek minēts 3.gadsimtā mūsu ēras Romu impērijā. Jau tad apgrozījuma nodoklis aizņēma galveno vietu valsts budžetā, tā ka ieņēmumi no ta bija diezgan lieli. Apgrozījuma nodokļa likme bija parastu 1 procents, sevišķš apgrozījuma nodoklis no vergu tirzdniecības bija – 4 procenti, vergu atbrīvošanās nodoklis pēc likmes 5 procenti no tirgus vērtības.
Krievijā ilgi eksistēja tirdzniecības un rūpniecības nodoklis, tas iekasējas pie jebkuras preces pārvietošānas, pardošānas.
Visās valstīs iekasēti nodokļi sastādija milzīgi lielu daļu valsts budžeta. Lielu daļu no kopīgiem nodokļu ieņēmumiem sastādija netiešie nodokļi, līdz 20.gadsimtam galvenokārt tie bija akcīži un muitas nodoklis.
Padomju Krievijā eksistēja tā sauktie pielīdzinātie nodokļi, kurus noteica no tirdzniecības apgrozījum summas. Sākumā ta nodokļa likme bija 7 procenti, no kuriem 3 procentus atskaitīja valsts budžetā, 3 procentus – pašvaldību budžetā un 1 procentu bada cietējiem. Tomēr drīz ši nodokļu aplikšana atzīsta par pārmērīgu, nodokli pazemināja uz pusem. Tā pārtikas rūpniecībā tas sastādīja no 1,5 līdz 2 procentiem, bet uz greznumlietam bija līdz pat 6 procentiem. Valsts uzņēmumi maksāja 2 – 4 reizes mazāk nekā privāt uzņēmumi. Pielīdzinātais nodoklis būtībā bija apgrozījuma nodoklis, kurš ļava vienmērīgi aplikt ar nodokli visas preces.
Visa pasaulē apgrozījuma nodoklis gala rezultātā evolūcionēja pievienotās vērtības nodoklī. Krievijas ekonomikā evolūcija bija pretēja – lai satuvināt apgrozījuma nodokli ar akcīzes nodokli – noteikta finansēta pielikuma veida pie preču vērtības valsts kases labumā. Daudzu gadu laikā apgrozījuma nodoklis izraisīja cenas noliekšanu uz precem no viņu vērtības, lika šķēršļus tirgus cenu uzstādišānai un saimnieciskā aprēķina operacīju attīstībai.
Kad veica kopīgu politiku nodokļu aplikšanās nozarē Eiropas Ekonomikās Padomes robežās īpašu uzmanību veltīja nodokļu unificēšanai uz patērēšanu, kā arī dažiem tiešiem nodokļiem. Saskaņā ar Eiropas Ekonomikās Padomes dibināšanas līgumu , kurš stājas spēkā 1958.gadā, obligāta kārtībā unificējas apgrozījuma nodoklis, kā arī citi netišie nodokļi. Pievienotās vērtības nodoklis Eiropas Ekonomikās Padomes robežās kļuva par svarīgu instrumentu konkurences cīņā par noieta tirgu ar attīstītam valstim, to skaitā, ar ASV , tāpēc ka saskaņā ar šiem likumiem, kurus noteica Pasaules Tirdzniecības Organizācija, viņi var samazināt eksportētas preces un pakalpojuma cenas uz ši nodokļa lielumu.
Eiropas Ekonomikās Padomē iekšienē no1997.gada ieveda jaunu kārtību pievienotās vērtības nodokļa iekasēšanai, pēc kuras nodokli iekasē valstī kurā ražo preci, bet preču piegāde cita valstī Eiropas Ekonomikās Padomes locekļiem jādara pēc saviem režīmiem identiskiem piegādei valsts iekšā.
1.1.2.Pievienotās vērtības nodokļa attīstības vēsture Latvijā.
Nodokļu izcelšanās vēsture ir tikpat sena, cik veca ir civilizācija. Pirmās nodokļu sistēmas izveidošana Latvijā bija saistīta ar daudzām grūtībam, kas radās brīvvalsts pirmajos pastāvēšanas gados. Pievienotās vērtības nodoklis eksistēja ka apgrozījuma nodoklis. Pie apgrozījuma nodokļiem piederēja nodokļi, kam kā aplikšanas objekts bija preču apgrozījums. Latvijā no šīs kategorijas nodokļiem pastāvēja tikai viens, tā saucamais traktieru un viesnīcu apgrozījuma nodoklis, kuru maksākja valsts budžetā. Šo nodokli ieviesa 1921.gadā, nosakot nodokļa likmi 15 procentu apmēra 1 šķiras uzņēmumiem un 10 procentu apmērā no 2 šķiras un dažāda veida vienreizējiem izrīkojumiem.
No 1922.gada 15.novembra traktieru nodokļa rīkojums tiek grozīts, atbrīvojot no nodokļa maksāšanas 2 šķiras uzņēmumus unvienreizējus izrīkojumus, bet 1 šķiras uzņēmumiem agrako 15 procentu vietā nodokļa likme tika noteikta 10 procentu apmērā no mēneša apgrozījuma summas. Finansiālajā ziņā nodoklis bija maznozīmīgs.
Kā svarīgākos pārkārtojumus nodokļu sistēmā, kurus okupācijas vara veica pēc 1941.gada 1.jūlija bija tas, kā pilnīgi tika pārstrādāts apgrozījuma nodoklis, ievērojamo pazeminot tā likmes. Līdz ar to atcēla bezpreču darījuma nodokli. Valsts budžetu ieņēmumu īpatsvaru no apgrozījuma nodokļa var redzēt 1.tabulā.
Valsts budžetu apgrozījuma nodokļa ieņēmumu īpatsvars Latvijā 1941.-1943.gadā, procentos.
No 1.tabulas var redzēt, 1941.gada vidū apgrozījuma nodokļa īpatsvars bija ieverojans, un tas sastadijā pusi no visu nodokļu ieņēmumiem. Bet pēc nodokļu pazemināšanas, apgrozījuma nodokļa īpatsvars būtiski samazinājas, salīdzinājuma ar iepriekšejiem periodiem, gandrīz divreiz.
Apgrozījuma nodoklis Latvijā eksitēja pat līdz 1995.gadam, bet pēc tam ieveda apgrožijuma nodokļa vietā ieveda pievienotas vērtības nodokli.
Tālāk aplūkosim pievienotas vērtības nodokļa būtību.
1.2.Pievienotās vērtības nodokļa būtība.
Ar nodokli apliekamā persona ir fiziskā vai juridiskā persona un šādu personu ar līgumu vai norunu saistītas grupas vai to pārstāvji, kas veic šādus darījumus:
1)preču piegādes;
2)pakalpojumu sniegšanu;
3)preču importu;
4)pašpatēriņu.
LR likuma “Par pievienotās vērtības nodokli” pamatposteņi:
1)visi uzņēmēji, kuri darbojas Latvijā, iedalāmi reģistrētajās personās (= PVN maksātājos) un nereģistrētajās personās (= PVN nemaksātājos). Šodien normatīvajos dokumentos pirmos ļoti bieži un neveiksmīgi sauc par “apliekamajām personām”, kaut gan saskaņā ar likumu tiek aplikts tikai ienākums, uzņēmējdarbība, bet personas, uzņēmēji – tiek reģistrēti;
2)visi uzņēmēji, (gan PVN maksātāji, gan PVN nemaksātāji) var nodarboties:
- tikai ar nodokļiem apliekamu darbību,
tikai ar nodokļiem neapliekamu darbību,
vienlaicīgi ar nodokļiem apliekamu un ar nodokļiem neapliekamu darbību.
Ar noteikumu, ja PVN nemaksātājam apgrozījums (ienākums) no ar nodokļiem apliekamās darbības 12 mēnešu laikā sasniegs 10000 latu (jeb 30000 latu apgrozījumu – ienākumu lauksaimniecībā), tad viņam jāreģistrējas nodokļu inspekcijā kā PVN maksātājam;
3)PVN maksātājam jāizslēdz no saviem izdevumiem PVN un jāuzskaita tas pēc nomaksas kā priekšnodoklis. PVN tā maksātājam var tikt iekļauts tikai izdevumos, kas saistīti ar nodokli neapliekamu darbību, un izdevumos, kuri navsaistīti ar saimniecisko darbību. Turpretī PVN nemaksātājam visas PVN summas jāiekļauj savās izmaksās, gan ar saimniecisko darbību saistītās, gan ar to nesaistītās.
1)
2)ar nodokli apliekamā darbība, savukārt, tiek iedalīta:
ar 18% likmi apliekamajā darbībā (preču piegāde, pakalpojumu sniegšana Latvijas iekšējš teritorijā un to imports);
ar 0% likmi apliekamajā darbībā (preču un pakalpojumu eksports, preču tranzīts un piegādes un pakalpojumu sniegšana speciālajās zonās);
3)uzņēmējdarbības iedalījumu ar PVN apliekamajā un neapliekamajā nosaka LR likuma “Par pievienotās vērtības nodokli” 6.pants. viss, tajā uzskaitītais (pakalpojumu veidi un preces) ar PVN netiek aplikts, bet viss, tajā neuzskaitītais attiecas uz ar nodokli apliekamo darbību.
4)par PVN likmes noteikšanas kritēriju apliekamajai darbībai kalpo preču piegādes vieta vai pakalpojumu sniegšanas vieta.
Piegādājot preces Latvijas iekšējā teritorijā un importējot preces, PVN likme sastāda 18%. Preču eksportam un tranzītam – PVN likme ir 0%. Pakalpojumu sniegšanai iekšējā teritorijā – PVN likme ir 18%, bet, ja pakalpojumu sniegšanas vieta ir Latvijas iekšējā teritorija, tad PVN likme ir 0%.
Tagad aolūkosim nodokļa aprēķināšanu un maksāšanas kārtību.
. Pievienotās vērtības nodokļa rēķīns.
Preču piegāde ir notikusi, ja preces ir nosūtītas un ir izrakstīts pievienotās vērtības nodokļa rēķīns vai atlīdzība par piegādi ir saņemta pirms preču nosūtīšanas. Par nodokļa rēķinu var izmantot tirdzniecības uzņēmumā saņemto pirkumā čeku, ja tajā ir nepieciešāma informācija. Ja šī informācija nav pilnīga, čekam jāpievieno speciāla parauga kvīts, kurā sniegtā trūkstošā informācija.
Maksājot par preču piegādi avansā, maksājuma vērtība ir apliekama ar pievienotās vērtības nodokli avansa iemaksāšanas brīdī. Priekšnodokļa summa atskaitāma pēc preču saņemšanas.
Par telefosarunām, kuru apmaksai izmantota magnētiskā karte, pievienotās vērtības nodoklis tiek aprēķināts automātiski kopā ar maksu par sarunu un atskaitīts no magnētiskās kartes vērtības sarunas laikā.
Braukšanas talonu un mēnešbiļešu cenā ir iekļauts pievienotās vērtības nodoklis, tādēļ, veicot talonu vai mēnešbiļešu piegādes, nodokļa rēķins izrakstāms kā par pakalpojumiem, par kuriem atlīdzība saņemta avansā.
Nodokļa taksācijas periods.…