IEVADS
Pierādījumu pārbaudi un novērtēšanu administratīvajā procesā var uzskatīt par tiesas un iestādes administratīvā procesa funkciju kodolu. Nespeciālistam varētu likties, ka tiesnesis savā darbā visvairāk saskaras ar sarežģītiem tiesību jautājumiem. Tomēr šis priekšstats ir zināmā mērā maldīgs, jo vairākuma tiesas procesu galvenais jautājums koncentrējas ap pavisam parastu problēmu – kas ir patiess. Tas bieži sagādā lielākas grūtības, nekā tiesību jautājumu risināšana. Kā zināms, 2001.gada 25.oktobrī Latvijas Republikas (turpmāk – LR) Saeima pieņēma jauno Administratīvā procesa likumu (turpmāk - APL) , ar kuru drīz paredzēts aizstāt LR Ministru Kabineta Noteikumus Nr.154 “Administratīvo aktu procesa noteikumi” (turpmāk – AAPN) , līdz ar to novatorizējot administratīvi procesuālās attiecības, ieviešot gan jaunas tiesības un pienākumus, gan koriģējot jau iepriekš pastāvējušo institūtu regulējumu, gan precizējot daudzas attiecības. Tā kā šis likums vēl nav stājies spēkā, tad grūti pilnvērtīgi spriest par tā lielākajiem plusiem un pozitīvajiem jaunievedumiem, kā arī tām pozīcijām, kuras nāksies koriģēt, lai kādas no administratīvi procesuālajām normām varētu labāk piemērot faktiskajiem apstākļiem. Šo apsvērumu dēļ vien ir vērts pievērsties Administratīvā procesa likuma rūpīgai studēšanai. Pierādījumu vākšana un to izpratne ir būtiska daļa administratīvās lietas izskatīšanas procesā, bez kuras sekmīgas īstenošanas nav iespējama pilnvērtīga personu tiesību un likumīgo interešu aizsardzība un valsts varas realizācija. Pierādījumu pareiza apkopošana un izvērtēšana nodrošina iespējami objektīva tiesas lēmuma pieņemšanu, kā arī sociālo taisnīgumu lēmuma pieņemšanā iestādē. “Pierādījumi ir vienīgie ieroči, ar kuru palīdzību iespējams pamatot savu prasījumu, tādēļ par to novērtēšanas kritērijiem ir jābūt vienotai izpratnei” . Ir jānostiprina personas paļāvība savu tiesību aizsardzības iespējām, tādā veidā garantējot arī visas tiesu varas efektivitāti kopumā. Pierādīšanas procesa rezultātā tiesnesis iegūst priekšstatu par faktiskām attiecībām, kuras viņam ir tiesiski jānovērtē. Pierādījumu vākšana un vērtēšana ietilpst ekskluzīvajā iestādes vai tiesas kompetencē un notiek saskaņā ar brīvās pierādījumu vērtēšanas principu, kurš balstās uz amatpersonas vai tiesneša iekšējo pārliecību. Tādā veidā pierādīšanas process pamatā ir vērsts uz pārliecināšanu par konkrētu faktu pastāvēšanu vai neesamību. Pierādīšanas procesa rezultātā iestāde vai tiesa pirmkārt, konstatē lietas faktus. Pie tam lietas faktisko apstākļu noskaidrošana un novērtēšana ir neizbēgami saistīta ar tiem eventuāli piemērojamās tiesību normas piemeklēšanu. Tādējādi izvēlētais diplomdarba izpētes priekšmets – pierādījumi un to novērtēšana – ir pietiekami aktuāls, jo pierādījumu novērtēšanas procesā gūto secinājumu motivācijai ir jāatspoguļojas ikvienā spriedumā (APL 154.pants) vai iestādes lēmumā (APL 67.panta trešā daļa). Jāpiebilst, ka pierādījumu novērtēšana ir ikvienas lietas izspriešanas neatņemams posms, kura nozīmīgumu uzsver tiesību jautājumu harmonizētas sakārtošanas tendences Eiropas valstīs, lai nodrošinātu personu interešu aizsardzību pieaugošajā starptautiskajā apritē. Tāpat, piemērojot Latvijas Republikas tiesību sistēmu demokrātiskas un tiesiskas valsts standartiem, atjaunojot un pieņemot tam atbilstošus normatīvos aktus, veidojas gan tiesu prakse, gan tiesību zinātnieki sniedz komentārus dažādām tiesību normām, taču administratīvais process pagaidām ir viens no vismazāk apskatītajiem tematiem un te ietilpst arī pierādījumu iegūšanas un novērtēšanas sistēma. Līdz ar to diplomdarba mērķis ir atspoguļot ar pierādījumu vākšanu un novērtēšanu saistītos jautājumus, problēmas un to iespējamos risinājumus, ierosinot priekšlikumus nepieciešamajiem normatīvās bāzes grozījumiem, lai pilnvērtīgāk un racionālāk saskaņotu praksi un likumā rakstīto tekstu. Diplomdarbā par satura iedalījuma kritēriju izvēlēti būtiskākie jautājumu bloki, kas skar pierādījumu vākšanas un vērtēšanas procesu administratīvās lietas izskatīšanā. Darba pirmā nodaļa veltīta ar pierādīšanas procesu saistīto teorētisko jautājumu un jēdzienu noskaidrošanai, īpaši analizējot patiesības jēdziena izpratnes aspektus. Tālākā izklāstā īpaši izcelti ir administratīvā procesa principi: objektīvās izmeklēšanas princips un pamatojuma princips. Tas ir saistīts ar to, ka minētajiem principiem ir milzīga nozīme un ietekme uz pierādīšanas procesu, pie kam jāpiebilst, ka tiem jāizpaužas ne tikai kā atsevišķām tiesību normām, kuras palīdz citu normu iztulkošanai saskaņā ar kopējām administratīvā procesa nostādnēm un mērķiem, bet arī katrs jēdziens, noteikums un tiesisks institūts ir jāpieskaņo un jāsalāgo ar šiem principiem. Pretējā gadījumā pat vislabāk formulētiem principiem un tajos izteiktajām visprogresīvākajām idejām būs maza praktiska nozīme un tie netiks pietiekami realizēti administratīvajā procesā, līdz ar ko arī netiks sasniegts to vēlamais rezultāts. Ņemot vērā, ka administratīvais process (tātad arī darbs ar pierādījumiem) APL tiek regulēts divos būtiskos virzienos – iestādē un tiesā, tad veidojot diplomdarba struktūru, izvēlējos aplūkot abus virzienus, jo nevar noliegt, ka pierādījumu vākšana un vērtēšana ir vienlīdz svarīga abos procesa veidos. Darba izklāstā centīšos uzsvērt analizēto administratīvā procesa jautājumu atšķirības no līdzīgu jautājumu un jēdzienu izpratnes civilprocesā, jo pagaidām administratīvās lietas tiek skatītas civilprocesuālā kārtībā. Pētījuma pēdējā nodaļā izvēlējos vairāk analizēt pierādījumu vērtēšanas jautājumus, izmantojot arī tiesu prakses materiālus. Diplomdarba temata atklāšanai atrodamais materiālu, avotu un literatūras piedāvātais izdevumu klāsts latviešu valodā nav pārāk plašs, arī APL sadaļu komentāri nav izdoti. Vispilnīgākie avoti aplūkojamā tematā tādēļ ir raksti pēdējo desmit gadu laikā izdotajā periodikā, zinātniskie darbi, uz kuriem izdarītas vairākas atsauces. Tāpat izmantoti tiesu prakses materiāli. Salīdzinājumos aplūkoti sacerējumi par pierādījumu lomu un traktējumu civilprocesā, kriminālprocesā, kā arī kritiski izmantota padomju laikā izdotā zinātniskā literatūra par pierādījumiem.
…
