Pierādījumi civilprocesā

Process ir divu pušu cīņa, kurā uzvar tā puse, kas tiesas priekšā pierāda savu taisnību ar iesniegto pierādījumu palīdzību. Tādā kārtā pierādīšanas mērķis ir noskaidrot tos faktiskos , patiesos apstākļus, uz kuru pamata tiesai, piemērojot tiem attiecīgas normas, jātaisa savs spriedums.
Tiesa nevar izšķirt nevienu civiltiesisku strīdu, nenoskaidrojot, kādas tiesiskas attiecības pastāv starp pusēm, kāds aizskārums ir noticis, vai par to ir atbildīgs atbildētājs. Tiesības un pienākumi nerodas paši no sevis. To rašanos, grozīšanu un izbeigšanos likums saista ar noteiktiem juridiski nozīmīgiem faktiem, kurus nepieciešams konstatēt, pierādīt.
Vairāki Latvijas zinātnieki uzskata, ka pierādījumi ir fakti. Profesors A.Liede apgalvo, ka pierādījumi ir fakti, un vienlaikus atzīmē, ka procesa virzītājs operē nevis ar pašiem objektīvas realitātes faktiem, bet ar to atveidiem apziņā, ar ziņām par faktiem. Pierādīšanā cilvēki tiešām operē ar faktiem ziņu formā, jo paši fakti jau pieder pagātnei. Savukārt profesors R.Dombrovskis nepiekrīt profesoram A.Liedem, un uzskata, ja pierādījumi ir faktu atveidi apziņā, t.i., tie ir fakti ziņu veidā, tad viņam vajadzētu konstatēt, ka pierādījuma saturu veido fakti ziņu formā, bet A. Liede apgalvo, ka pierādījuma saturu veido ziņas [ 7,6].
Visai dialektiski šo jautājumu mēģinājis atrisināt profesors A.Līcis. Viņš apgalvo, ka par faktu atzīstama arī precīza informācija. Ziņas par konkrēto faktu ir šā fakta izpausmes formā. Kā jau teikts, fakts ir pagātnes notikums, bet tas tiek materializēts, piemēram, dokumentā vai apliecināts mutiski (paskaidrojumi, liecības). Neatkarīgi no izpausmes formas vai veida objekts paliek nemainīgs – tas ir fakts. Citiem vārdiem, faktam ir dažādas atspoguļojuma formas, bet nemainīgs saturs.
Zinātnieki (A.Liede, R.Dombrovskis, Ā.Meikališa, K.Strazda-Rozenberga), kas uzskata, ka pierādījumi ir ziņas par faktiem, apgalvo, ka cilvēki savā apziņā operē nevis ar faktiem, bet ar faktu atveidiem apziņā, un šāds apgalvojums ir pareizs. Bet nedrīkst aizmirst, ka kāda fakta konstatācija ir nekas cits kā kādas parādības atspoguļojums domāšanā, t.i., šajā gadījumā kāds fakts maina savu formu un reālās formas vietā parādās ideālā forma vai ziņu forma.
Pēc profesora R.Dombrovska domām, viens un tas pats saturs, t.i., fakts var izpausties visdažādākās un atšķirīgākās formās:
ziņu formā par kādu faktu cilvēka galvā (ideālajā formā);
nopratinātās personas mutiskajā ziņojumā (materiālajā formā);
dokumentā un tajā skaitā nopratinātās personas pratināšanas protokolā [7,7].
Neatkarīgi no fakta izpausmes formas pierādījumu saturu vienmēr veido fakts.
Pierādījumu saturs ir ziņas par faktiem, kuras ietvertas pierādīšanas līdzeklī [ 7, 7].
Tiesa noskaidro lietas apstākļus pēc tiesas sēdē pārbaudītiem pierādījumiem, kuri iegūti likumā
noteiktajā kārtībā. Pierādījumi ir ziņas, uz kuru pamata tiesa nosaka kādu faktu esamību vai neesamību, kuriem ir nozīme lietas izspriešanā. Katrai pusei jāpierāda tie fakti, uz kuriem tā pamato savus prasījumus vai iebildumus. Puses var pierādīt faktus ar liecinieku liecībām, ekspertu atzinumiem, lietiskiem un rakstveida pierādījumiem. Tiesa novērtē pierādījumus pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatota uz tiesas sēdē vispusīgi, pilnīgi un objektīvi pārbaudītiem pierādījumiem, vadoties no tiesiskās apziņas, kas balstīta uz loģikas likumiem, zinātnes atziņām un dzīvē gūtiem novērojumiem, tiesa sprieduma motīvu daļā norāda pierādījumus ar kuriem pamatoti tiesas secinājumi un argumenti, ar kuriem noraidīti tie vai citi pierādījumi.
Civilprocesa tiesību teorija pasaulē ir daudzšķautnaina. Vienprātības daudzos jautājumos nav. Daudz ir neatrisinātu problēmu pierādījumu un pierādīšanas jomā. Pie civilprocesa izpētes un Civilprocesa likuma pilnveidošanas strādā arī mūsu valsts pētnieki. Jautājums aktuāls, jo 1998.gada Civilprocesa likums īsteno 1937.gada Civillikuma, daudzkārt arhaiskās normas, kas nereti ir šķērslis patiesības noskaidrošanai civillietā.
Tiesu pierādījumi un pierādīšana tiesā ir nesaraujami saistīti.
Darba mērķis- pierādījumu izpēte civilprocesā.
Mērķa sasniegšanai tika izvirzīti šādi darbā risināmi uzdevumi:
1.veikt civilprocesa veidošanās vēsturisko apskatu, pētot tiesu pierādījumu un pierādīšanas izpratni laika gaitā;
2.izpētīt tiesu pierādījumu nozīmi mūsdienās apstākļu noskaidrošanai civillietā;
3.veikt pierādījumu teorētisko klasifikācijas analīzi, izskatīt pierādīšanas līdzekļu iespējas;
4.noskaidrot kā pierādījumu novērtēšana saistīta ar pierādījumu pārbaudi, ar kādiem paņēmieniem tiesai jāstrādā, lai novērtētu pierādījumus;
5.izdarīt secinājumus par pētījumu.
Lai realizētu darbā izvirzīto mērķi un uzdevumus tika izmantotas sekojošas izpētes metodes:
1.vēsturiskā un dokumentālā analīze;
2.sistemātiskā analīze;
3. salīdzinošā analīze.
Pateicoties savstarpējai ietekmei, visās tiesiskās valstīs nodibinājusies savos pamatvilcienos stipri vienāda procesa kārtība. Pirmsākums meklējams romiešu tiesībās. Tās lielu iespaidu atstājušas Itālijā. Ar kanoniskām tiesībām tās izplatījās Vācijā, Francijā un Anglijā. Pateicoties Napoleona uzvarām, romiešu tiesības iespaidoja Krievijas procesu un tālāk Baltijas valstis savus procesuālos likumus ar zināmiem grozījumiem pārņēmušas no Krievijas.
Civilprocesa izcelšanās un attīstība ir visai neskaidra un pretrunīga, taču tā pirmsākumi nepārprotami aizved pie seno romiešu tiesībām, kas balstītas uz morāles principiem..
Kā pie visām tautām, tā arī pie romiešiem sākumā katram tiesību pārkāpumam sekoja atriebība un patvarība. Zagli noķerot, zādzības vietā varēja nogalināt. Pret parādnieku izlietoja manus injectio, viņa mantu patvarīgi ņēma ķīlā (pignoris capio). Strīdus gadījumus sākumā izšķīra kā starpnieki priesteri. Kā prasītājs, tā atbildētājs katrs zvērēja par savu taisnību un ķīlā deva soda naudu, priesteris izšķīra, kura zvērests patiess. Tādā kārtā izcēlās pirmais „legis actio sacramento” veids (strīdu izskatīšana likumīgā kārtā) [14,4].
Vēlāk no priesteriem tiesas funkcijas pamazām pāriet uz maģistrātiem. Pēc dažu citu juristu domām tā summa, ko iemaksāja puses, pēc savas būtības bija tiesneša honorārs. Ziņas par civilprocesu senā Romā mēs atrodam romiešu jurista Gaja (II g.simtenī pēc Kr.) darbā „Institutiones”. Pēc šīm ziņām visvecākais civilprocesa veids Romā bija tā saucamās legis actiones, t.i., tiesību realizēšana likumīgā kārtā. Šādas legis actiones Gajs atzīmēja piecas. No tām galvenā bija legis actio sacramento. Šis legis actio sacramento vai per sacramentum pēc savas būtības ir procesderības, un līdz ar to ir arī vispārējā forma, ko izlieto pie visa veida prasībām [4,26].
Tālākā attīstības gaitā process iegūst formulāru raksturu, kura būtība bija tā, ka katram atsevišķam gadījumam izstrādāja īpašu pretenzijas un aizstāvēšanas formulu. Puses varēja pretoram paskaidrot savu lietu saviem vārdiem. Pretors izskatīja lietas saturu un paziņoja to īpašā rakstā- formulā tiesnesim. Šis formulārais process, kurā pretors in iure (pirmajā) posmā deva tiesnesim zināmu saistošu instrukciju- formulu, izlemjot lietu in iudicio (galvenajā posmā), pakāpeniski attīstījās tālāk. Pretors sāk dot formulas arī tad, ja materiālos likumos tām nebija atrodams pamats, bet viņš nāca pie slēdziena, ka prasījums ir taisnīgs. Radās actiones pretoriae (pretoru tiesa)[14,5].
Kad, tiesības pakāpeniski attīstoties atdalās no reliģijas un morāles, priesteru vietā nāk valsts varas orgāni - pretori, kas toreiz bija īsti praktiski juristi.
Vēlāk formulārā procesa vietā pakāpeniski nāca ekstraordinārais process, kurā vairs nebija raksturīgais procesa sadalījums divos posmos in iure (pirmā stadija) un in iudicio (galvenā stadija) , bet tiesnesis izšķīra lietu bez kādām formulām no sākuma līdz beigām viens pats. Process pamatojas uz
valsts varas- imperium principiem. Lietas izšķīra īpaši tiesneši- ierēdņi, kurus ieveda sarakstos. Viņu spriedumu varēja apelēt imperatoram.
Tika noskaidrots, ka romiešu tiesībās formālas pierādījumu teorijas nebija ne legis actio procesā, ne formulārajā procesā. Legis actio procesā (509.g. — 120.g.p.m.ē.) strīdu izšķīra priesteri. Prasītājs zvērēja, ka strīda lieta pieder viņam. Zvēresta patiesumu apliecināja ķīlā dotā nauda. Ar zvēresta došanu prasītājs un arī atbildētājs nodeva sevi dievu atriebībai gadījumā, ja procesu zaudēs. Priesteris izlēma, kura zvērests ir patiess. 120.g.p.m.ē. - 3.gs tiesībām attīstoties, strīdus izskatīja personas ar juridiskām zināšanām, kuras pārstāvēja valsti. Strīdus izskatīja, ievērojot formulas - instrukcijas par strīda izšķiršanas kārtību. Tas bija formulārais process (ordo per formulas). Apstāklis, ka šajos procesos nepielietoja formālo pierādīšanas teoriju, deva tiesām lielāku brīvību novērtēt pierādījumus.…