Secinājumi
Izvērtējot teorētiskās un praktiskās daļas informāciju, tika izvirzīti sekojoši secinājumi:
1. Nav pietiekoši apzinātas reālās vajadzības atsevišķi cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem, kuri atrodas aprūpes centros un cilvēkiem, kas dzīvo ārpus aprūpes centra.
2. Pietiekami nav novērtētas pašvaldību iespējas uzņemt šos cilvēkus ar garīgās attīstības traucējumiem.
3. Trūkst nepieciešamo pakalpojumu sniedzēji.
4. Sabiedrība nav pietiekoši informēta par cilvēku ar garīgās attīstības traucējumiem īpatnībām uzvedībā, domāšanā, uztverē, atmiņā.
5. Sabiedrība vēl arvien pakļaujas stereotipiem.
6. Nav izveidotas specializētas darba vietas cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem.
7. Latvijā ir daudz riska grupu, kas ir pakļautas atstumtībai.
8. Pēc klientu pašaprūpes, neatkarības un patstāvīgas dzīves prasmju izvērtēšanas instrumenta nevar adekvāti novērtēt cilvēka spējas un prasmes (tas attiecas uz aprūpes centriem).
9. Latvija nav tik labi attīstīta sociālajā jomā, lai deinstitucionalizācija noritētu veiksmīgi, bez sliktiem rezultātiem.
10. Aprūpes centra klienti neizprot savas tiesības un pienākumus, kad dzīvos patstāvīgi.
11. Darbinieki baidās par savu aprūpējamo tālāko likteni.
Ieteikumi veiksmīgākai deinstitucionalizācijas īstenošanai
Pēc apkopotajiem datiem var secināt, ka priekšplānā tiek izvirzītas šādas galvenās tēmas:
1. Cilvēku ar garīgās attīstības traucējumiem, kas atrodas aprūpes centros, neizpratne par notiekošo ārpus aprūpes centriem;
2. Darbinieku bailes par klientu nākotni;
3. Neskaidrības deinstitucionalizācijas procesā;
4. Sabiedrības nospraustie stereotipi;
5. Informācijas trūkums.
Ņemot vērā veikto pētījumu, var secināt, ka cilvēki ar garīgās attīstības traucējumiem nevar dzīvot pilnīgi patstāvīgi. To pierāda veiktā intervija ar sociālās aprūpes centra klientiem, kam ir garīgās attīstības traucējumi. Viņi īsti neizprot jēdzienu- patstāvīgi. Tas viņiem nozīmē tikai vienu- dzīvot bez kontroles. …