Tēlainās izteiksmes līdzekļi ir svarīgi teksta kolorītuma piešķiršanai un paustās domas dažādu nianšu atklāšanai. Dzīvojot moderno tehnoloģiju laikmetā, cilvēki ir pieraduši ik dienu apstrādāt liela apjoma informāciju, kas saistīta gan ar viņu personisko dzīvi, gan sabiedrību kopumā, līdz ar to valoda ir kā izteiksmes forma jeb līdzeklis, kas nodrošina komunikāciju. „Valoda kā tēlojuma līdzeklis literatūrai ļauj būt par visvairāk aptverošo, universālo mākslu. Valoda ietiecas tur, kur ietiecas doma.” [9;82] Jo valoda ir tēlaināka, jo aktuālāks kļūst jautājums par tēlainās izteiksmes līdzekļu izpratni un funkciju. „Īsts mākslinieks ne tikai redz, ko attēlo, bet arī dzird – dzird to intonāciju, kas nosaka frāzi kā vienīgo iespējamo noskaņas izpausmi valodā.” [9;83]
Vārdus, kas lietoti pārnestā nozīmē, sauc par tropiem. „Visi speciālie tēlainības līdzekļi (tropi), pirmkārt, palīdz izcelt attēlojamā parādībā kādu īpašu pazīmi, kas rakstniekam svarīga visu nolūku realizācijā, palīdz to individualizēt, otrkārt, palīdz to parādīt autora subjektīvajā vērtējumā.” [9;97] Tēlainā izteiksme rodas tad, ja vārdu vai frāzi lieto ar tiem neraksturīgu nozīmi, t.i., ar kādu noteiktu nozīmi, kas nav šo vārdu literārā nozīme. Tādējādi tēlainās izteiksmes līdzekļus nav jāizprot tieši, tie ir jāskata plašākā nozīmē, un, kā izsakās literatūrzinātnieks Vitolds Valeinis, tie „vienmēr rada saturisku divplānību (ambivalenci), kur vienlaikus pastāv gan „šis”, gan arī „ne šis””. [10;85] Lai izprastu nozīmi kopumā, indivīdam vispirms ir jāsaprot pats termins „nozīme”. Pēc amerikāņu literatūrzinātnieka Džonatana Kalera domām, „pastāv vismaz trīs atšķirīgi nozīmes līmeņi jeb dimensijas – vārda, izteiksmes un teksta nozīme” [3;70], līdz ar to pastāv vairāki veidi kā izprast tekstu, un vairāki veidi kā šis teksts var ietekmēt lasītāju, „piešķirot tam saturu un ekstrapolējot no tā nozīmes” [3;71]. Indivīdam ir jāattīsta tēlaini asociatīvā domāšana, lai varētu izprast darba zemtekstu.
Literatūrā ir izšķirti vairāki desmiti dažādi tēlainās izteiksmes līdzekļi, piemēram,
hiasms – dažādi izteiksmes līdzekļi dzejā, kas tiek lietoti krusteniski;
hiperbola – spēcīgs pārspīlējums;
ironija - pozitīvas nozīmes vārdu lietojumu apgrieztā, negatīvā nozīme, kas nojaušama pēc konteksta intonācijas;
litota – pārspīlēts samazinājums;
paradokss – jēdzienu saistījums, kas ārēji ir šķietami nesavienojami;
perifrāze – netiešs, aprakstošs apzīmējums, izteikums ar citiem vārdiem;
simbols – vienots, daudznozīmīgs tēls, kas nosacīti pauž ideju;
sinekdoha – tēlains apzīmējums, kurā atsevišķais aizstāj veselo vai veselais – atsevišķo skaita, apjoma vai daudzuma ziņā u.c.
Lasot tekstu, ne visas vārdiskās vienības ir jāsaprot tiesā nozīmē. Lai panāktu lasītāju ieinteresētību teksta lasīšanā, autors izmanto savas fantāzijas rezerves, veidojot vēl iepriekš nedzirdētus salīdzinājumus vai vārdu konotācijas. „Daiļdarbos stipri daudz ir pārnestas nozīmes leksikas un frāžu, tās arī veicina izteiksmes tēlainību, piešķir attiecīgajam priekšmetam vai parādībai īpašu dzīvīgumu, padara valodu emocionālāku, izsaka rakstnieka attieksmi pret tēloto. Pārnestas nozīmes vārdi un teicieni valodu padara arī koncentrētāku.” [27]
Tomēr tekstu nav ieteicams pārblīvēt ar savstarpēji nesavienojamiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem. „To efektivitāti nosaka asociativitāte un suģestija, kā arī aktualizācija (latīnu val. actualis – iedarbīgs) – spēja efektīvi izmantot tēlainās izteiksmes līdzekļus.” [1;143] Izvērtēt, cik efektīvs ir katra konkrētā izteiksmes līdzekļa lietojums, ir katra autora paša ziņā, tomēr galvenā vadlīnija ir teksta estētiskais baudījums un domas uztveramība.…
