Nobeigums.
Darba analīzes rezultātā autore izvirza aizstāvēšanai šādus secinājumus un priekšlikumus:
1. Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 264.pantu par aizturēšanas pamatu uzskatāms pamats pieņēmumam, ka persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu. Šādu secinājumu ļauj konstatēt arī minētā likuma 62.panta pirmā daļa, kas nosaka, ka aizturētais ir persona, kura likumā noteiktajā kārtībā īslaicīgi aizturēta, jo atsevišķi fakti dod pamatu uzskatīt, ka tā izdarījusi noziedzīgu nodarījumu. Tomēr minētā likuma 269.panta pirmajā daļā kā atsevišķi izdalīti atbrīvošanas pamati tiek uzskaitīti: 1) nav apstiprinājies pieņēmums, ka šī persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu; 2) noskaidrots, ka nav bijis aizturēšanas pamata un nosacījumu.
Lai novērstu augstākminētās neskaidrības, nepieciešams veikt grozījumus Kriminālprocesa likuma 269.panta 1.un 2.punktos izsakot tos šādā redakcijā:
„Aizturētais ir nekavējoties jāatbrīvo, ja:
1) nav apstiprinājušās aizdomas, ka šī persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu;
2) noskaidrots, ka nav bijis aizturēšanas nosacījumu.”
2. Kriminālprocesa regulējumā nav atrunāts kriminālprocesuālās aizturēšanas mērķis (iemesls), savukārt, ievērojot starptautiskajās tiesību normās noteikto, viens no aizturēšanas likumības priekšnosacījumiem ir aizturēšanas mērķa noteikšana.
Ņemot vērā iepriekšminēto, būtu lietderīgi veikt izmaiņas Kriminālprocesa likuma noteikumos, nosakot, ka aizturēšana tiek veikta ar mērķi nogādāt aizturēto personu pie kompetentām tiesībsargājošām iestādēm.
3. Kriminālprocesa likuma 183. pantā tiek lietots jēdziens “kratīšana” , savukārt Kriminālprocesa likuma 266. pantā tiek lietots jēdziens „pārmeklēšana”. Arī Aizturēto personu turēšanas kārtības likumā nav vienotības jēdzienu „pārmeklēšana” un „kratīšana” lietošanā. Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma tiesisko regulējumu, par izmeklēšanas darbību ir uzskatāma „kratīšana” nevis „pārmeklēšana”.
Ņemot vērā iepriekšminēto, nepieciešams veikt grozījumus Kriminālprocesa likumā un Aizturēto personu turēšanas kārtības likumā, sakārtojot un nodrošinot vienveidīgu minēto jēdzienu lietošanu.
4. Kriminālprocesa likuma 63.pantā, kas regulē aizturētās personas tiesības, nav ietvertas aizturētā tiesības uz medicīnisku palīdzību. Ievērojot prasības, kas noteiktas starptautiskajos tiesību aktos attiecībā uz cilvēktiesību nodrošināšanu personām, kam jebkādā veidā ir atņemta brīvība, nepieciešams veikt grozījumus Kriminālprocesa likuma 63.pantā, papildinot to ar punktu, kas nosaka, ka aizturētajam ir tiesības uz medicīnisko palīdzību.
5. Aizturēto personu turēšanas kārtības likuma 7.panta piektajā daļā ir noteikts, ka īslaicīgās aizturēšanas vietas kamerā ir jābūt ierīkotam ūdensvadam pieslēgtam sanitārajam mezglam, kas no pārējās telpas ir norobežots ar sienu, kuras augstums nepārsniedz 1,2 metrus. Ievērojot praksē konstatēto, secināms, ka minētā prasība ir formāla un nepilda personas tiesību uz privātumu nodrošināšanas funkciju. Ievērojot minēto, nepieciešams veikt grozījumus Aizturēto personu turēšanas kārtības likuma 7.panta piektajā daļā, izsakot to šādā redakcijā:
„Īslaicīgās aizturēšanas vietas kamerā ir jābūt ierīkotam ūdensvadam pieslēgtam sanitārajam mezglam, kas no pārējās telpas ir norobežots ar sienu, kuras augstums ir vismaz 2 metri”.
6. Rezumējot iepriekšminēto, secināms, ka spēkā esošais personas aizturēšanas un šī procesuālā piespiedu līdzekļa izpildes vietas - īslaicīgās aizturēšanas vietas - tiesiskais regulējums pamatā ir pozitīvi vērtējams kā atbilstošs starptautiskajos dokumentos noteiktajām prasībām, tomēr tajā ir nepieciešams veikt nelielus uzlabojumus, lai nodrošinātu vienveidīgu regulējumu tiesību aktos, kas regulē minēto procesuālo tiesību institūtu.
…
