1. STILI, FUNKCIJAS UN LĪDERIBAS TEORIJAS
1.1. Galvenās līderības definīcijas, tās funkcijas un stili
Pastāv daudz viedokļu par līderību un milzīgs skaits tās nozīmes interpretāciju. L. Mullins uzskata, ka „pastāv vairāk nekā 400 līderības definīcijas, un tas ir sava veida nesaskaņu un pretrunu mīnu lauks, caur kuru ar lielu piesardzību jāvirzās kā teorētiķiem, tā arī praktiķiem” [1., 279]. L. Mullins arī skaidro līderību, kā „prasmi vest aiz sevis cilvēkus vai arī prasmi organizēt citu darbu bez piespiešanas” [1., 279]. Citas grāmatas autors Roberts Dafts raksta, ka „līderība ir mijiedarbība starp līderi un grupas locekļiem, kuri ietekmē viens otru un kopīgi tiecas uz reālām izmaiņām un rezultātu sasniegšanu, kas atspoguļo kopīgos mērķus”. [2., 20]. Vēl kādas grāmatas autori Dž. Šermerorns, Dž. Hants un R. Osborns apgalvo, ka „līderis ir organizācijas loceklis, kuram ir augsts personīgais statuss un kurš atstāj lielu iespaidu uz viņam apkārt esošo cilvēku viedokli un rīcību, kādas biedrības, organizācijas locekļiem; un kurš izpilda funkciju kompleksu”. [3., 220 ]
Tādējādi, apkopojot visas šīs definīcijas, var izdarīt secinājumu, ka līderis – organizācijas vai atsevišķas grupas loceklis, kuram piemīt noteiktas personas īpašības, kā arī noteikts statuss, kurš ļauj viņam ietekmēt cilvēkus, tādā veidā arī panākot uzstādītos mērķus. Tas nozīmē, ka līderības process ir nepārtraukti saistīts ar grupas darbībām un efektīvu grupas darbu.
Pastāv dažādas līderības fenomena klasifikācijas. Visvienkāršākā un visizplatītākā līderības organizācijā klasifikācija ir tās trīs tipu vai līdera trīs lomu izcelšana:
1. Lietišķā līderība. Tā ir raksturīga grupām, kas rodas uz ražošanas mērķu pamata. Tās pamatā ir tādas īpašības, kā augsta kompetence, prasme labāk par citiem risināt organizatoriskus jautājumus, lietišķa autoritāte, pieredze un tml. Lietišķā līderība visspēcīgāk ietekmē vadības efektivitāti.
2. Emocionālā līderība. Tā rodas sociāli - psiholoģiskās grupās uz cilvēku simpātiju un starppersonu saskarsmes pievilkšanās spēju pamata. Emocionālais līderis cilvēkos izraisa uzticību, izstaro siltumu, ievieš pārliecību, noņem psiholoģisko saspringumu, rada psiholoģiska komforta atmosfēru.
3. Situatīvā līderība. Pēc savas dabas tā var būt gan lietišķā, gan emocionālā. Tomēr tās atšķirīgā pazīme ir nepastāvība, ierobežotība laikā, saistīta tikai ar konkrētu situāciju. Situatīvais līderis var vadīt grupu tikai noteiktās situācijās, piemēram, vispārējas panikas gadījumā ugunsgrēka laikā. [4]
Dž. Makgregors Bernss līderus iedala divās kategorijās: pārkārtotājos un darītājos. Līderi – pārkārtotāji, kuriem ir savs viedoklis par sabiedrību, sāk kaut ko darīt savu ieskatu realizācijas vārdā. Līderi – darītāji, gluži pretēji, darbojas pēc principa “šeit un tagad”, fokusējot savu uzmanību uz detaļām, neformējot globālo skatu par to, kādai jābūt sabiedrībai kopumā.
Atkarībā no ietekmes virziena uz organizācijas mērķu realizāciju līderība iedalās:
konstruktīvajā (funkcionālajā), t.i. veicina organizācijas mērķu realizēšanos;
destruktīvajā (disfunkcionālajā), t.i. formējas uz centienu bāzes, kas rada zaudējumus organizācijai (piemēram, līderība organizācijā noformējušās zagļu un kukuļņēmēju grupā);
neitrālajā, t.i. līderība, kas neietekmē tieši ražošanas darbības efektivitāti (piemēram, līderība vienā organizācijā strādājošu dārzkopju – amatieru grupā). [4]
…
