IEVADS
Jebkurš darbs, kas ir balstīts uz dialoga principa, un cilvēki, kuri tajā piedalās, tiek tieši vai netieši iesaistīti psiholoģiskajā nobriešanas procesā, tajā pašā laikā izzinot, izprotot sevi un citus. Taču agrāk vai vēlāk var parādīties dažāda veida sarežģījumi un grūtības, krīzes. Katrs cilvēks tiecas dzīvē kaut ko sasniegt, un ne vienmēr tas ir veiksmīgi – tiek zaudēta enerģija, laiks, kontakts ar sevi un apkārtējiem cilvēkiem – var rasties izsīkums. Tas var skart jebkuras profesijas pārstāvi, lai gan biežāk sastopams cilvēkiem, kuri strādā apkalpojošā sfērā – arī pedagogiem.
Pedagogs ir kā personība, kurai vienmēr ir jābūt par paraugu, jābūt spilgtai, interesantai, izglītotai, sabiedriskai, iejūtīgai, saprotošai utt. personībai, jābūt gan pedagogam, gan psihologam, gan māksliniekam, gan aktierim vienlaicīgi. Pedagoga darbs prasa no viņa visu iekšējo spēku, rezervju izmantošanu un rast vienmēr spēku, izturību nemaz nav tik viegli. Pedagogi dārgi maksā par savu lielo atdevi personiskajā vai profesionālajā dzīvē - rezultātā izjūt iekšēju tukšumu un nonāk situācijā, kurā viņu dzīve it kā zaudē savu nozīmi : bieži nespēj satikt ar ģimeni, draugiem, kolēģiem; viņi izjūt vilšanos savā laulībā un karjerā, viņi ātri nogurst, ir neapmierināti un spiesti izlietot aizvien vairāk enerģijas, lai uzturētu to darba jaudu, ko viņi no sevis gaida. Viņi pārcenšas un kaitē savai fiziskajai un garīgajai veselībai.
Ņujorkietis H.Froidenbergers 1973. gadā pirmo reizi aprakstīja „ izdegšanas” sindromu profesionālās psiholoģijas periodikā. Autors konstatēja, ka „ izdegšana” sevišķi draud profesionāliem cilvēkiem, kuri strādā palīdzības laukā, kā, piemēram, ārstiem, medicīnas māsām, skolotājiem, psihologiem, sociālajiem darbiniekiem.
Ziemeļamerikā jau 90. gadu beigās izdegšanas pazīmes skolotāju aprindās parādījās epidēmiskā līmenī. Par vienu no kritiskākajiem cēloņiem uzskatīja skolēnu konfliktus, varmācīgo uzvedību un pat fiziskus uzbrukumus skolotājiem, kuri cieta no šī nepārtrauktā sasprindzinājuma.
Emocionālā izdegšana ir nopietna problēma ne tikai ārzemēs, bet arī pie mums. Arī Latvijā pedagogi ir pakļauti emocionālam stresam, kas saistās ar ģimeņu grūto stāvokli un bērnu uzvedību skolā. Organizatoriski skolas administrācija bieži nespēj sniegt nepieciešamo materiālo un morālo atbalstu. Tāpat vecāki ir neapmierināti ar skolotāju, izglītības sistēmu, dzīvi kopumā, vainojot visus apkārtējos. Bieži rodas iespaids, ka sabiedrība nenovērtē skolotāju grūto uzdevumu, un, atšķirībā no Rietumu valstīm, skolotāju zemo statusu vēl paspilgtina zemais atalgojums. Nav brīnums, ka skolotāji jūtas zemākā statusā, aizvainoti, vīlušies, nenovērtēti sabiedrības, administrācijas un bieži arī savās acīs. Tas noved pie depresijas, sacelšanās vai izdegšanas un darba nespējas. Daudzi pedagogi gan nevēlas atzīt, ka ir noguruši nepārtrauktajā atdevē, sasprindzinājumā un viņiem draud emocionālā izdegšana (vai tā jau ir iestājusies). Pētījumi liecina, ka daļai Latvijas skolotāju konstatējams emocionālās izdegšanas sindroms un ar to saistītā apātija, enerģijas trūkuma izjūta un tai raksturīgs izmisums par to, ka kaut kāds darbs prasīs papildu enerģiju.
Savā darbā es vēlos noskaidrot, vai pastāv emocionālās izdegšanas līmeņu atšķirības, mainoties pedagoga darba stāžam – pedagogiem ar desmit un pedagogiem ar divdesmit pieci un vairāk gadu pedagoģisko darba stāžu. Ņemot vērā to, ka ir arī atšķirīgs vecums, dzīves pieredze, uzskati, vērtības – ar konkrētā vecumposma īpatnībām.
…
